Šajās dienās portālā un laikrakstā ziņots, ka Rīgas Dome šogad nolēmusi 16. marta gājienu atļaut tikai vienai, bet liegt -- četrām citām grupām. Tā teikt, laimīgo lozi izvilkuši "Daugavas vanagi", savukārt tukšā palikusi juridiski neskaidrā Nacionālā Spēka savienība, Latvijas Antifašistiskā komiteja, kā arī "privātpersonas" Jurijs Kotovs un Igors Šiškins. Komiteja, tā skaidrojusi dome, varētu radīt drošības problēmas, savukārt J. Kotovs un I. Šiškins atļauju nav dabūjuši tāpēc, ka iepriekšējā gada laikā administratīvi sodīti.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, V-dienas lasītāji manus uzskatus par 16. martu kā tādu droši vien zina. Tie, kuri minētajā datumā ņemas ap Brīvības pieminekli, lai aizstāvētu "latviešu tautu", patiesībā tautai dara daudz vairāk pāri, nekā tai palīdz, jo viņi katru gadu kārtējo reizi visai pasaulei atgādina, ka 2. pasaules kara laikā Latvija cīnījās Hitlera pusē. Valsts prezidentam ir taisnība, ka datumu var izmantot, lai pasaulei skaidrotos, bet fakts ir tāds, ka kara vēsture jau sen ir uzrakstīta, un nekādas debates par "pareizajām" un "nepareizajām" SS vienībām neviens vairs nevēlas dzirdēt. Latvijā kritušo karavīru piemiņas diena ir 11. novembris. 16. martu ir nolaupījuši ekstrēmisti un sava labuma meklētāji, atsevišķos gadījumos droši vien aiz patiesas, lai arī kļūdainas sirsnības, bet pietiekami daudzos gadījumos (Kotovs ar savu "īrnieku aizstāvības" brigādi) ar apkaunojošu cinismu. Saku vēlreiz -- nekādi latviešu tautas draugi šie ļaudis nav un nebūs.
Taču no otras puses, kurā brīdī Rīgas dome galu galā nolems, vai Latvijā ir vai nav konstitucionāli garantēta sapulcēšanās brīvība? Aizbildinājumi par to, ka viena organizācija nav pareizi reģistrēta, bet citu vada administatīvi sodīta persona, nav pats nopietnības kalngals. Te ir velkamas paraleles ar otru pasākumu, ap kuru pilsētā tiek lauzti šķēpi -- ar geju un lezbiešu draudzības dienu pasākumu un homofobu batālijām, kādas ap to virpuļo. Pilsēta ir atradusi veidu, kā nodrošināt, ka notiek gan viens, gan otrs. To pašu noteikti var izdarīt arī 16. martā, varbūt "administratīvi aizturot" pašus trakākos ļaudis, varbūt nosakot konkrētus maršrutus un laikus, bet vienalga uzturot Satversmē paredzētās tiesības. Lai arī cik pretīgi nebūtu tas, ko "tautas aizstāvji" un viņu ciniskie oponenti 16. martā ir paredzējuši darīt, kamēr viņi nepārkāpj likumu, nav īsti pareizi liegt viņiem rīkoties. Nevienas tiesības nav simtprocentīgi absolūtas. Nav arī konstitucionāli garantētas tiesības uzvesties kā muļķim. Taču demokrātijā līdz zināmai robežai tomēr ir pieļaujamas visas balsis. Vienas balss īpašnieks, kurs minēto robežu pārkāpa, nule notiesāts uz pusotru gadu cietumā. Lai sēž. Citi robežu vēl nav pārkāpuši. Esmu pārliecināts, ka arī 16. martā likuma sargi būs savu uzdevumu augstumos. Un pārējie tos jampampus, kuri minētajā dienā ākstīsies, pārējie vienkārši varēsim ignorēt, vien skumji pašūpot galvu par šiem mūsu valsts ienaidniekiem.
Jaukas visiem brīvdienas!