Viena patīkama nianse bija tas, ka jauniešiem bija vieglāk sarunāties angļu, ne vairs krievu valodā, ko viņi arī ļoti labprāt uzsvēra. Taču otra lieta jeb patiesībā secinājums, ko es sev noformulēju tikai tad, kad pēc tikšanās kolēģiem stāstīju par to, bija pārdomas rosinošs.
Pastāstījuši moldāvu jauniešiem gan par pašreizējo krīzi valdībā, gan cenzūru sabiedriskajā televīzijā, uz vairākiem citiem jautājumiem mums nācās atbildēt ar apstiprinošu nē. Tie bija par atklātu, rupju un iespaidīgu amatpersonu spiedienu uz masu medijiem. Tie bija par mediju ietekmīgumu un izpausmes brīvības ierobežošanu. Lietas, kas Latvijā bija realitāte 90.gadu sākumā, taču, kas tagad, ar dažiem izņēmumiem (arī tajos gadījumos galu galā ir uzvarējusi likuma vara vai veselais saprāts – Jaunalksnes telefonsarunu lieta, Dreiblata tiesāšana, LTV pēdējais skandāls), nav iedomājamas vairs.
Jaunieši klausījās un raudzījās uz mums ar patiesu apbrīnu. Mēs teicām, ka novēlam viņiem veiksmīgu ceļu uz Eiropas Savienību un ka arī viņiem tas reiz viss būs. Es sajutos tā, kā pirms gadiem padsmit Somijā, kad mēs vēl bijām tikko izkūņojušies no padomijas, bet jaunā ES valsts Somija ar savu sakārtotību un brīvību likās kā leiputrija.
Tagad mēs esam šaipus leiputrijas robežai. Pat, ja mums ir gana daudz kleckinu un holšteinu un ekonomiskās spuldzītes zem eglītes. Taču mums ir arī tik daudz kā cita, kas mums šodien jau liekas tik pašsaprotams. Bet sākām taču mēs ar Moldovu no vienas starta līnijas.