Laikam esmu gatavs piekrist tikai daļēji un teikt tikai pusi laba vārda. Pirmkārt, Valsts prezidentam tomēr nebija īpaši cienīgi veselas nedēļas garumā klīrēties par to, ka sestdien dzīvosies pa lauku mājām un meklēs pats sevi, bet tad nevienam nesakot uzrasties Doma laukumā. Tas nebija Džordža Maikla koncerts, kura laikā pūlim par spiedzošu sajūsmu piepeši uz skatuves uzrodas Eltons Džons, tādu popularitāti Valdis Zatlers tomēr nav izpelnījies.
Taču lielākajam iebildumam tomēr ir jābūt par to, ka vismaz man radās iespaids, ka par to, ko reiz uz skatuves uzkāpis prezidents teiks, viņš sāka domāt tikai pa ceļam uz Doma laukumu. Labi, pieņemsim, ka prezidents nav apmācīts orators, bet tomēr. "Esmu šeit varas pārstāvis, kam varu ir deleģējusi tauta"??!! Lai nu kam nevajadzētu nākt no šī prezidenta mutes, tad šim apgalvojumam nu pilnīgi noteikti būtu jātiek norītam. Ja vien ar jēdzienu "tauta" prezidents nedomāja par trim politikāņiem un septiņiem pērtiķiem zoodārzā. Tālāk: "Man ir prieks, ka šodien esat sanākuši par savām vērtībām - būvēt godīgu, uz tikumību balstītu valsti." Jauki, ka prezidents priecājas. Vien tikumība un tiesiskums tomēr nav viens un tas pats, turklāt pēdējais par pirmo ir daudz mazāk amorfs jēdziens. Bet OK, pieņemsim, ka prezidents vienkārši bija sanervozējies un pateica ne to vārdu. Kam negadās.
"Aicinu, lai jūs būtu tikpat aktīvi un izvirzītu konkrētus lozungus"? Kas prezidentprāt ir "atlaist Saeimu", ja ne pietiekami konkrēts lozungs, kuru vakar ļaudis skandēja tik braši, ka vienubrīd viņš pat tika noreducēts līdz pūcīga skolotāja līmenim ar brēcienu "Ieklausieties!"?
Un visvairāk: "Ir jāievēro demokrātija un jāizlasa Satversme un jārīkojas tā, kā tur ir rakstīts." Nu, neticu un vēlreiz neticu, ka tas bija teikums, kuru prezidenta kancelejā kāds rūpīgi apdomāja, uzrakstīja uz papīra un tad lika prezidentam to nolasīt. Esmu izlasījis Satversmi, un ne jau šodien pirmoreiz. Kaut kā neatrodu neko īpašu, ko man šajā situācijā tā liek darīt. Toties tā paģēr pietiekami konkrētas iespējas tam cilvēkam, kurš vakar apgalvoja, ka "viens prezidents neko nevar izdarīt." "Vienam prezidentam" ir dotas nevien tiesības atlaist Saeimu, jo arī pēc vakardienas manifestācijas turpinu uzskatīt, ka tas ir solis, kurš sperams kā pati pēdējā un tomēr ar pietiekami lieliem riskiem saistīta varbūtība. Prezidentam ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības. Kā būtu, piemēram, ja prezidents Saeimā iesniegtu labojumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā, kuros teikts, ka knābis vairs nav premjerministra personīgā pakļautībā, bet ir Ģenerāprokuratūras struktūrvienība, kā to ir ieteics Augstākās tiesas priekšsēdētājs Guļāns? Kā būtu, ja prezidents iesniegtu tādu likuma grozījumu un tad gari un plaši tautai pastāstītu, ka viņš tā ir izdarījis un cer, ka tauta viņu atbalstīs? Kā būtu, ja kopā ar saviem padomniekiem prezidents izstrādātu un Saeimā iesniegtu papildinājumus partiju finansēšanas likumam, lai ļoti skaidri noteiktu, ka premjerministra biroja vadītājs nav uzskatāms par trešo personu (protams, ne tieši tādos vārdos, bet lasītājs sapratīs)? Lūk, kā prezidents varētu sākt pelnīt to statusu, kuru viņš cer iegūt -- būt par "tautai uzticīgu prezidentu".
Pagaidām viņš sevi ir parādījis lielākoties kā zaķītis, kuram nakts tumsā draud uztriekties furgons. Par to liecināja pats pēdējais teikums prezidenta uzrunā: "Un tagad ieklausīsimies dziesmā. Tā pateiks priekšā, kā jārīkojas." Tā būtum tā Raimonda Paula dziesma, kurā cita starpā ir teikts "Vēl nāks piektais gads, asins lietus līs un visaugstākās priedes nolauzīs"...
Jauku visiem svētdienu!