Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Paskaties, kas sanāca! Desmit jaunie Latvijas fotogrāfi stāsta, kāpēc viņi ir devuši priekšroku kamerai

Ikgadējā fotomākslas festivāla Rīgas fotomēnesis laikā – 1. jūnijā – tiešsaistē tiks pasniegta FK balva jaunajiem Latvijas fotogrāfiem. Finālam kvalificējušies desmit mākslinieki, kuri ir izraudzīti no vairāk nekā trīsdesmit pretendentiem. Publisko prezentāciju veidā virtuālajā vidē viņi izrādīs savus darbus starptautiskai žūrijai, kurā darbosies žurnāla Bird in Flight fotoredaktore Ļoļa Goldšteina no Kijevas, neatkarīgais kurators Braņislavs Stepaneks no Bratislavas un žurnāla FK galvenais redaktors un Rīgas fotomēneša direktors Arnis Balčus.

"Atlasot finālistus, svarīga bija arī autoru dažādība, proti, lai šie desmit fotogrāfi lielā mērā raksturotu to, kā tad jaunā paaudze darbojas. Ja mēs runājam nevis par šiem finālistiem, bet par plašāku kopainu, var teikt, ka dominē mobilā telefona fotogrāfija – sākot ar kadrējumu (vertikālais formāts) un beidzot ar sociālo tīklu estētiku (ko likt, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem patiktu)," uzsver Arnis Balčus. "Lai iekļūtu FK balvas finālā, bija nepieciešams nodemonstrēt vēl dažas kvalitātes – spēju un vēlmi fotogrāfiju izmantot, lai izstāstītu vai aktualizētu kādu sev svarīgu problēmu vai arī artikulētu savu pasaules redzējumu. Fotogrāfi to dara dažādi – veido sociālas ievirzes fotostāstus, pievēršas netradicionālām tēmām vai arī domā par konsekvenci savā vizuālajā valodā. Pārsteidz tieši daudzveidība un tas, ka nedominē kāda konkrēta skola – vēl pirms dažiem gadiem "jaunais fotogrāfs" parasti nozīmēja dažu labu konkrētu vietējo fotoskolu absolvents," piebilst Arnis Balčus.

Pirms konkursa noslēguma desmit finālisti atbild uz KDi jautājumiem.

1. Kādas tēmas un parādības jums ir interesanti pētīt savā fotogrāfijā?

2. Kāpēc fotogrāfija ir vislabākā no mākslām? Kāpēc esat izvēlējies tieši to? Ko var izdarīt fotogrāfijā, ko neļauj citi mediji?

3. Kā pašreizējā krīze varētu ietekmēt gan fotomākslu kopumā, gan jūsu darbību?

 

Oskars Artūrs Upenieks (1993)

1. Mani fotogrāfijā interesē fiksēt dzīves nejaušības un parādības, notikumus, kas varētu būt ļoti īslaicīgi – tādi, kas, paejot garām un atgriežoties, piemēram, pēc desmit minūtēm, vairs nebūs fiksējami nekādā veidā. To varētu saukt arī par zūdamības likumu. Šo domu gājienu attīstīju arī konkursā iesniegtajā sērijā Nāvītes. Varētu domāt, ka fotogrāfija jau visu laiku to dara – fiksē to, kas vairs neatkārtosies –, tomēr ir arī ļoti daudz kas tāds, kas nemainās un ir novērojams atkal un atkal, gluži kā cilvēku ikdiena, ierastie darbi un rutīna – tas man nešķiet īpaši interesanti. Vēl intereses vērts liekas ģeometriskais aspekts pilsētvides formās un tas, ko ar šīm formām var izveidot pēc tam, fotogrāfijas digitāli sadalot vairākās daļās un veidojot jaunas kompozīcijas. Tur sanāk tādas vizuālas mīklas.

Oskars Artūrs Upenieks. Darbs no sērijas Nāvītes

2. Fotogrāfija ir diezgan jēdzīgs medijs, jo tajā var ietvert ļoti daudz slāņu – saturiskais aspekts pasaka kaut ko vienu, formu aspekts – kaut ko citu, kaut kādi ietvertie elementi un fons, krāsas, kompozīcija – vēl kaut ko citu. Šī iespējamā daudzslāņainība arī padara fotogrāfiju par lielisku mākslas formu, kurā izpausties un pateikt var tiešām daudz.

Darboties primāri fotogrāfijas laukā esmu izvēlējies tāpēc, ka tas ļauj realizēt gala materiālu ātrāk (par to, protams, jāpateicas arī nemitīgai tehnoloģiskajai attīstībai) un strādāt praktiski jebkādos gaismas apstākļos. Ja nonāku tādā situācijā vai ieraugu kaut ko tādu, kas noteikti ir jāfiksē bildē, to gandrīz vienmēr ir iespējams izdarīt. Fotogrāfija ļauj darboties acumirklīgi un pēc tam paskatīties, vai vēl joprojām ir sajūta, ka tā bilde ir ar kaut ko vērtīga. Fotogrāfija apstādina laiku un ļauj uz to skatīties, un pārdomāt, ko tu redzi. Var skatīties, cik ilgu laiku gribi. Klusumā vai troksnī, mierā vai stresā – tas arī var mainīt to, kā mēs redzam fotogrāfiju, jo katru reizi, kad to redzam, esam citādi noskaņoti. Sanāk tā pati fotogrāfija, bet tomēr kaut kas ir izmainījies tajā, kā to uztveram.

3. Cik esmu novērojis, krīze visvairāk ietekmē komerciālos fotogrāfus – kāzas nenotiek, cilvēki mazāk vēlas personīgās un ģimenes fotosesijas, jo gluži vienkārši tas nav šajā brīdī svarīgākais, tā teikt, Maslova piramīda ir sašūpojusies. Daudziem finansiālais stāvoklis ir iedragājis personīgo budžetu – gan tiem, kas nopelna ar fotogrāfiju, gan tiem, kas pērk fotogrāfu pakalpojumus.

Radoši pētnieciski māksliniecisko lauku krīze īpaši neskar – tā man liekas. Tāpat pamet jaunas idejas un skatpunktus tieši zem kājām. Šajā laikā, kad krīze ir faktiski visā pasaulē, mainās arī sabiedrības reakcija uz iegūstamo informāciju, sabiedrība šķeļas viedokļos, kaujas frontēs un pat jūk prātā. Šīs pārmaiņas noteikti var apskatīt un pētīt fotogrāfijā. Galu galā nemaz tik bieži šādas ārkārtas situācijas nenotiek. Daudziem tas notiek pirmo reizi mūžā. Pieļauju, ka šis laiks nāk par labu radošajam domu gājienam, jo sākam skatīties uz lietām un sevi pašu citādi, ieraugām daudz ko jaunu, aizmirstu vai agrāk noliegtu.

 

Diāna Sutugina (1996)

1. Man vienmēr fotogrāfijā ir patikusi asprātība, kādā veidā tiek attēlota iecerētā ideja. Liela ietekme manā skatījumā uz lietām un idejām veidojas Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā. Radīt skaidru ideju, kurai nav nepieciešami lieki skaidrojumi, jo attēls pats par sevi spēj sniegt vēstījumu. Līdzīgā veidā skatos uz saviem gleznošanas darbiem. Radot savu jaunāko fotosēriju, es kādā brīdī atskārtu, ka, lai uzņemtu bildi, man vajag būt vienai. Kamera piedāvā tikai vienu brīvu vietu, lai ieskatītos tās acī. Kamerai nav tādas opcijas, ka divi cilvēki varētu vienlaikus ieskatīties caur objektīvu un vienlaikus izlemt, kad nospiest pogu. Caur šo vienatnes pozīciju, ko sniedz kamera, es nonācu pie tēmas I can save loneliness/Es varu izglābt vientulību.

Diāna Sutugina. Darbs no sērijas I can save loneliness/Es varu izglābt vientulību

2. Būtiski, ka skatpunkts iziet caur kameras aci, kurā es neredzu ierobežojumus. Tajā var iekļaut ļoti daudz kombināciju. Tāpēc fotogrāfijā, manuprāt, ir svarīgi parastu telpu, priekšmetu pārvērst par dzīvu, padarīt to personīgāku, nekā tas patiesībā ir. Daudzi mani fotokadri ir tapuši no aizmirstiem, izmestiem priekšmetiem – ja tos noliek kameras priekšā, tie kļūst par semantiskiem aktieriem. Man patīk, ka fotogrāfija, un īpaši analogā fotogrāfija, bieži vien ir veiksmes spēle, kurā, izmantojot rakursu un apgaismojumu, nostādītais objekts veido citu skatpunktu uz lietām.

3. Domāju, ka fotogrāfija pielāgojas laikmetam. Radošā darba dēļ esmu daudz pētījusi vecās arhīva fotogrāfijas, kuras ir tapušas pagājušajā gadsimtā, un tās sniedz pilnīgi citu iespaidu, kāda vērtība ir bijusi bildei. Man šķiet, ka viss ir atkarīgs no skatpunkta, kā uz fotografēšanu skatās. Vai to neuzskata ne par ko īpašu un uztver kā pilnīgi pašsaprotamu, izdzēšamu lietu otrpus ekrānam vai arī uz to raugās plašākā perspektīvā – kā uz radošu veidu, kā pasniegt savu ideju un realizēt to kā mākslas formu jau ar dziļāku nozīmi. Viss ir vērtībās, galvenais ir uz fotogrāfiju neskatīties pavirši, tad arī fotogrāfija kā māksla nekur nepazudīs. It īpaši mūsdienās ļoti plašā diapazonā tiek veidotas interesantas platformas, kas ļauj dalīties ar saviem mirkļa kadriem. Tātad fotogrāfija arī mūsdienās attīsta domāšanu, un tas mani nomierina, ka ir šāds veids, kas sniedz plašas iespējas apvienot domāšanu ar darīšanu.

 

Marija Luīze Meļķe (1997)

1. Sērija, ar kuru piedalos konkursā, ir atkāpe no man komfortablas vizuālās valodas, un lielā mērā tieši tas ir bijis mani šajā gadījumā interesējošais. Proti, tajā esmu izmantojusi sev neraksturīgu tehniku, krāsas, kompozīciju un arī sižetu, ja tā drīkst teikt. Viss sākās nejauši, ar tīri emocionālu impulsu Photoshop programmā "saburzīt" neizdevušās fotogrāfijas, tādējādi tām neplānoti kļūstot līdzīgām 3D objektiem. Savā ziņā tas ir tāds zero waste gājiens.

Marija Luīze Meļķe. Darbs no sērijas Mēģināju salocīt dzērvi bet paskaties kas sanāca

2. Mana pieredze fotogrāfijā, īpaši analogajā foto, kas man šobrīd ir aktuālā tehnoloģija, nav liela, un es vēl tikai mācos, ko ar to var panākt, turklāt pagaidām ar diezgan tradicionāliem paņēmieniem (atkal – šī sērija ir izņēmums). Īstenībā drusku sanāk tā, ka es vienkārši daru, ko gribu, – rakstu dzejoļus, gleznoju, gadās arī projekti, kas prasa zināmu aktiermeistarību. Kāpēc es gribu fotografēt? Slinkā atbildes versija ir – tas ir dabiski. Nav tā, ka visas šīs lietas nāk viegli un ka es pret tām izturos pavirši, drīzāk tās papildina manu izpratni abos virzienos.

3. Finansējuma samazināšana. Tas ir traģiski pašlaik Latvijas kultūrā vispār, un es nesaprotu, tieši uz kādiem sasniegumiem mēs varam cerēt, pārtiekot tikai no entuziasma. Dažbrīd liekas, ka valdības personas tikpat labi būtu aizstājamas ar algoritmiem, ja šīs personas neuztver mākslu kā fundamentālu pamatu cilvēces spējai reflektēt par to, kas ar to notiek, kā arī tikt tai ellei cauri ar kaut cik saglabātu gara veselumu.

 

Antra Oša (1990)

1. Pētu personīgi tuvas un sociālas tēmas, jo īpaši – vēsturi un padomju mantojumu, tā ietekmi uz mūsdienām un mums pašiem gan laukos, gan pilsētvidē. Mana agrīnā bērnība pagāja deviņdesmitajos, bet sevi sāku apzināties pie Eiropas Savienības sliekšņa. Atceros sarežģītos 90. gadus, kad notika daudz pārmaiņu, savu pieticīgo bērnību, kuru pavadīju laukos, to, kā lauku ciemati kļuva arvien pamestāki un padomju grandiozie ēku kompleksi – noplukušāki. Abu laikmetu sadursmei ir pēdu nospiedumi arī manā personībā.

Antra Oša. Darbs no sērijas 50 gadu pēc latvāņu revolūcijas

2. Fotogrāfija un rakstniecība mani vienlīdz interesē. Kaut kādā neapzinātā dzīves brīdī sapratu, ka mēs dzīvojam ļoti vizuālā laikmetā un viens attēls var uzrunāt vairāk nekā gara, emocionāla un izsmeļoša eseja. Mani tas fascinēja, un sāku pievērsties vairāk fotogrāfijai.

3. Izolācijas laiks piespiež cilvēkus izklaidēties savā komforta zonā – mājās, internetā (šeit mēs starp abiem varam arī likt vienādības zīmi). Fotogrāfiem, kuri ierasti fiksē pilsētas ielas un cilvēkus, pašizolācijas laiks nekādi neietekmē pašizpausmi, bet drīzāk tieši otrādi. Mums ir nebijusi iespēja vizuāli fiksēt kontrastus, būvēt distopijas – dzīve ar cilvēkiem un bez tiem. Nenoliedzami arī fotogrāfam – kaut arī māksliniekam – gribas gan ēst, gan dzīvokļa hipotēku nomaksāt. Nav skaidrs, vai atbalsts fotomākslai no mecenātiem un valsts krīzes laikā būs pietiekams. Tiešā veidā es to visdrīzāk neizjutīšu, bet tas, kas mani ietekmēs, noteikti būs pasākumu un klientu skaita samazinājums komerciālajā fotogrāfijā, ar kuru pelnu savu iztiku. Protams, arī valsts "pretimnākšana", ka patentmaksātājiem dīkstāves pabalsts nepienākas.

 

Anna Dzērve (1995)

1. Mani vienmēr ir fascinējis neglītais un šausminošais. Vienā no savām fotosērijām es iemūžinu Maskačkas ielas, iekšpagalmus, atkritumus un cilvēkus. Man ir paveicies dzīvot šajā rajonā tieši tagad, jo šeit vairs nav tik bīstami kā pirms desmit gadiem, taču ir saglabājies rajona trashy šarms. Man patīk atrast tekstūras, kas izveidojušās laika gaitā, vienalga, vai tas būtu dabas veidots pelējums vai siena, kuru kāds cilvēks sastiķējis kopā no veciem logu rāmjiem un durvīm. Mani uzrunā patiesums, kuru izstaro mans rajons. Otra fotosērija ir par sadisma un mazohisma skaisto pusi, un šeit atkal ir tā pati fascinācija ar neglīto un šausminošo. Kad uzņemu bildes šādos apstākļos, man ir svarīgi notvert visu emociju diapazonu: sākot ar nervoziem smaidiem sesijas sākumā, turpinot ar sāpju un izmisuma izteiksmēm procesa laikā, un visbeidzot – svētlaimīgs miers abu iesaistīto sejās. BDSM pasaulei ir dažādas puses, un es vēlos parādīt, ka šī it kā asiņainā, vardarbīgā pasaule spēj būt arī maiga, skaista, citreiz nenopietna, bet galu galā kā sava veida terapija iesaistītajiem. Man patīk atrast skaisto neglītajā, piemēram, nofotografēt sakaltušu suņa izkārnījumu, kura faktūru cilvēks spēj novērtēt, tikai pielienot pavisam tuvu. Es uzņemos lomu to iemūžināt un parādīt jums, un jums pat nav jājūt tā smaka!

Anna Dzērve. Darbs no sērijas Katrīna, Elza un mana nāve

2. Es nevarētu teikt, ka kāds mākslas veids ir pārāks par citiem, bet fotografēšana man ir kļuvusi par sava veida atkarību. It īpaši šobrīd, izolācijas periodā, fotopastaigas ir galvenais veids, kā sevi nostabilizēju nestabilos brīžos. Pēc dabas esmu medniece, detektīve vai kas tamlīdzīgs. Mana māte bija policiste, un man šķiet, ka nodeva kaut kādu... acīgumu arī man. Man patīk atrast vietas pilsētvidē, kurām cilvēki paskrien garām, skaisti tās notvert un tad dzirdēt no skatītājiem: "Interesanti, dzīvoju netālu, katru dienu eju garām, bet nebiju tā īsti uz to paskatījies." 

Vēl es nodarbojos ar acetondruku un šajā drukāšanas procesā izmantoju savus fotoattēlus. Es tos pārnesu uz papīra un tad zīmēju pa virsu ar ogli, jo detaļas bieži pazūd vai izkropļojas. Man patīk, ka varu pārnest bildi uz papīra, pēkšņi tajā ieraudzīt kaut ko jaunu vai salikt kopā dažādu bilžu fragmentus un izveidot citu realitāti.

3. Manu darbību pašreizējā situācija ietekmē gan pozitīvi, gan negatīvi. Pozitīvs ir laika daudzums, kura šobrīd ir vairāk, nekā gribētos. Negatīvais – man pietrūkst iespējas fotografēt cilvēkus, tuvu – pie pašas sejas, smejoties vai kā citādi izdalot šobrīd tik bīstamos baciļus. Tomēr apšaubu, ka šī krīze ietekmēs fotomākslu ilgtermiņā. Tas, ko esmu novērojusi, ir cilvēku prāta neierobežotās spējas, kad esam garlaikoti. Tagad var skaidrāk novērot, kuriem māksliniekiem tiešām ir radošas idejas, kas neizsīkst šajā periodā, un kuri mākslinieki turpina atrīt motīvus un kompozīcijas, kas redzēti tūkstošiem reižu līdz šim.

 

Filips Šmits (1996) 

1. Fotografēju savu ikdienas notikumu dienasgrāmatu jau gadiem, taču ar autorfotogrāfiju aizraujos nesen. Mani galvenokārt interesē runāt par aktuālām un mūsdienīgi problemātiskām tēmām, bet es neteiktu, ka pagaidām fokusētos uz kaut ko pārlieku konkrētu. Vienā no savām jaunākajām sērijām Pie dabas pētīju mūsu jauno, pilsētvidē augušo paaudzi un tās attiecības un saikni ar smagu fizisku darbu un dabu.

Ideja par šādu tēmu radās, rokot dārzā tranšeju pavasara puķu dobei. Kamēr no velēnas kratīju ārā melnzemi, lai tajā vietā tūdaļ sētu pļavas ziedu sēklas, nācu pie atklāsmes, ka jaunā paaudze, tā rupji izsakoties, manuprāt, drīz pat īsti nezinās, kas ir smilšu kaste, jo jauniešu uzmanības centrā pārsvarā ir viss, ko mūsdienu tehnoloģijas viņiem var piedāvāt. Šo sakāpināto emociju karstumā es radīju vizuāli piesātinātu sēriju ar satīriski komisku noskaņu. Vēl mana interese ir vērsta uz inscenēto kinematogrāfisko žanru, mani šādā fotogrāfijā ļoti saista šķietamā realitāte, kas uzburta ar ilgu pārdomātību un plānošanu. Daudz staigāju un braukāju apkārt, lai meklētu vietas, kur vēlos radīt fotogrāfiju, kas būtu kā ekrānuzņēmums no kino. Kontekstuāli un vizuāli mani saista zinātniskā fantastika, vesterns un kriminālkino.

Filips Šmits. Darbs no sērijas Pie dabas

2. Mākslas skolā nekad pārlieku neizcēlos ar savu glezniecības vai zīmēšanas talantu, bet tā nu sanāca, ka kaut kā man rokās iekrita fotoaparāts. Domāju, ka ikviens mākslinieks laika gaitā eksperimentē ar dažādiem izpausmes līdzekļiem, līdz atrod sev visatbilstošāko instrumentu un tehniku, kā to lietot. Fotogrāfija pašlaik ir ārkārtīgi aktuāls izpausmes līdzeklis. Statistikas dati rāda, ka ik gadu tiek iemūžināts vairāk nekā triljons fotogrāfiju, un šie skaitļi nemitīgi aug. Jāsaprot, protams, ka lielākā daļa šo bilžu ir uzņemta ar viedtālruņiem un to par mākslu saukt īsti nevar, bet tieši straujā tehnoloģiju attīstība ir spēlējusi ļoti lielu lomu fotogrāfijas attīstībā. Tās augošo aktualitāti var pamanīt arī tādos pasaulē vadošajos modernās mākslas muzejos kā MoMA Ņujorkā un Tate Modern Londonā, kur fotogrāfiju izstādes pēc maniem novērojumiem ik gadu ieņem arvien nozīmīgāku vietu kopējās ekspozīcijās.

Šī izaugsme ir ļoti loģiska, jo māksla kā tāda cauri laikiem ir meklējusi, kā visefektīvāk komunicēt ar savu patērētāju, – un, ja fotogrāfija ir kas tāds, ar ko gandrīz jebkurš mūsdienās var saskarties un atrast saikni, tas to padara par ārkārtīgi vērtīgu un aktuālu izpausmes līdzekli. Man personīgi patīk radīt savu pasauli ar fotogrāfijas palīdzību un to iesprostot unikālā fotofilmas vai digitālajā kadrā, kur tā spēj dzīvot savu dzīvi gan digitālā, gan drukātā vidē.

3. Man šis laiks ir bijis ārkārtīgi produktīvs, jo beidzot ir bijusi iespēja piebremzēt ar komerciālo darbu pasauli un domāt par personisko izaugsmi un autordarbiem, kuri tagad tiek aktīvi realizēti. Kopējā sajūta būtu pielīdzināma vērtīgai mākslas rezidencei uz diviem mēnešiem. Ja ir runa par pasūtījuma darbiem, tie noteikti ir drastiski samazinājušies, bet līdz ar ierobežojumu atvieglošanu tie sāk atgriezties. Domāju, ka šīs krīzes augļus mēs redzēsim nākamajos mēnešos, kad māksliniekiem būs bijis laiks to visu sagremot un attiecīgi radīt ko jēgpilnu. Tikmēr es turpinu darbu pie jaunām fotosērijām, savas fotostudijas izveides un pirmās pašpublikācijas.

 

Henri Laķis (1997)

1. Bieži vien fotogrāfijā cenšos atrast robežu starp to, ko cilvēks var redzēt ar acīm, un to, kas ir neredzams, kā tas izpaužas cilvēkā. Dažādas cilvēka izpausmes. Beigās viss izriet no cilvēka.

Henri Laķis. Darbs no sērijas Ingredients of diffusion/Difūzijas sastāvdaļas

2. Nenostādu fotogrāfiju kā vienīgo virzienu, kas man interesē. Fotogrāfija man laikam ir viens no starpposmiem. Dažādi posmi veido kopējo bildi. Neatceros, kā nonācu līdz fotografēšanai. Tas bija dabisks process.

3. Šīs krīzes laikā uzpeld daudz neglītu un tikpat daudz skaistu lietu. Mums ir iespēja paskatīties uz savu un apkārtējo dzīvi no cita skatpunkta. Mēs nevaram izbēgt no tā, ka ir jāmācās sastrādāties. Es domāju, daudziem cilvēkiem šodien trūkst kopības sajūtas.

 

Jānis Škapars (1993)

1. Interesants ir viss, kam uzspīd gaisma un pieskaras cilvēks. Attiecīgi nosaukt konkrētas tēmas un parādības, kuras šķiet tuvas, ir grūti. Man ir interesanti eksperimentēt, spēlēties ar attēlu, to pakļaujot konkrētā brīža emocijām un domām. Šķiet, neesmu tas fotogrāfs, kurš pieķeras vienai idejai vai pētījumam. Ticamāk, "saslimstu" ar kādu ideju, līdz to īstenoju vai "izslimoju" bez pēdām.

Jānis Škapars. Darbs no sērijas Kad gribas pulcēties, bet nedrīkst

2. "Vislabākā" māksla? Manuprāt, vārdu "vislabākā" var piemērot tikai savai ģimenei. Par fotogrāfiju – tā man ir vistuvākā. Tā bija apstākļu sakritība, kas manās rokās ielika pirmo kameru. Viss pārējais bija interese pētīt, eksperimentēt, mācīties, un laika gaitā ar fotogrāfiju veidojās savdabīgas attiecības. Attiecības, kurās fotogrāfija izraisa dažādas emocijas – gan dusmas, gan prieku –, bet beigu beigās saproti, ka fotogrāfija ir daļa no tavas dzīves un tu to mīli. Šīs attiecības liek strādāt pašam ar sevi, veicina komunikāciju ar citiem un rada ko paliekošu.

Paliekošus gaismas un laika nospiedumus, kas kļūst par lieciniekiem, kuri klusējot spēj nodot attiecīgo vēstījumu tiem, kuri to vēlas vai māk saprast.

3. Pašreizējā krīze lika man domāt citādi. Darbavietā mans uzdevums ir veidot fotoreportāžas, atspoguļot notikumus un kultūras pasākumus, un tad pienāca brīdis, kad ierasto darba ritmu pārtrauca epidēmija, bija jāsāk pievērsties savām idejām. Tukšās ielas, stāvvietas, aizsargtērpos bruņotie repatriantu sagaidītāji un citi ar to saistītie vizuālie materiāli, kurus es radīju, vairs nedeva gandarījumu. Bija jāsāk nodot vēstījumu ne tik tiešā formā kā līdz šim. Tā arī spontāni tapa sērija Kad gribas pulcēties, bet nedrīkst, kuru var aplūkot portālā TVNet. Epidēmijas laikam turpinoties, man kļuva grūti no visa, ko dzirdu, redzu apkārt, – ir tikai viena tēma. Šo grūtumu vēlējos izlikt fotogrāfijā un iesāku sēriju Cik ilgi vēl?

 

Aleksejs Vasiļevskis (1996)

1. Man patīk, ka mana fotogrāfija uzdod jautājumus, nevis sniedz konkrētas atbildes. Galu galā es nerakstu tehniskas rokasgrāmatas. Es tikai cenšos atrast un uztaustīt nemateriālo. Tajā es redzu savu ceļu, kuru arī eju.

Aleksejs Vasiļevskis. Darbs no sērijas A bit of existential pain/Nedaudz eksistenciālisma sāpju

2. Katra mākslas forma ir skaista savā īpašā veidā. Katrai ir savas funkcijas un iemiesošanās veidi. Izvēloties fotogrāfiju, es izvēlos metodi, lai iegrimtu savā apziņā un zemapziņā. Tāpat kā šie domāšanas veidi nomaina viens otru un mainās manā uztverē, parādās īslaicīgu mirkļu un attēlu veidā, līdzīgi arī fotogrāfija dod iespēju tos satvert vai arī apzināti atjaunot, lai dalītos ar citiem.

3. Neredzu šajā krīzē neko tādu, kas varētu iedalīt fotogrāfiju "pirms" un "pēc". Pati pasaules kārtība, protams, tiks pārveidota, un fotogrāfija paliks uzticams laikmeta pavadonis gan dokumentālā ziņā, gan mūsdienu domāšanas būtības atklāšanā. Es pats darīšu to, ko darīju agrāk: pētīšu apkārtējo pasauli, mēģinot to izjust vēl dziļāk.

 

Adelīna Kalniņa (1998)

1. Es domāju, ka pasaule ir spilgta. Man patīk saskatīt aizraujošo, īpatnējo un arī absurdo ikdienas dzīvē un rosībā. Stingri ņemot, varbūt arī nekā patiesi absurda bieži vien tur nav, varbūt sociālā realitāte ir racionāli modelējama, tomēr fotogrāfijas vizuālā valoda paver iespēju pamatīgai spēlei ar nozīmēm, tā ļauj arī pasmieties un spekulēt. Man ir interesanti pievērsties ikdienišķajam un/vai kolektīvi rejās publiskajā telpā, manuprāt, paredz zināmu prāta asumu, un gribas redzēt sevi virzāmies uz šādu ideālu.

Adelīna Kalniņa. Darbs ir no sērijas Biometrijas dati

2. Nevaru atzīt, ka fotogrāfija ir vislabā - kais medijs, jo pati studēju jauno mediju mākslu, kas paredz dažādu mediju izmantošanu, un noteikti nespēju izšķirt, kas ir vislabākais no tiem. Manu izvēli par labu fotogrāfijas medijam veidojusi vēlme saprast, ko cilvēki, kam teju ikvienam pa rokai ir pieejama kamera, iemūžina un kā viņi to izdara. Ko cilvēki fotografējot vēlas pateikt?

Ilgāku laiku fotografējot, var sākt reflektēti apjaust daudzus vizuālās valodas izteiksmes līdzekļus, kuri, iespējams, visiem ir lielākoties intuitīvi saprotami, un tas ļauj jo labāk saprast savus līdzcilvēkus un/vai norises kultūrā, mākslā un reklāmā. To būtiski pastiprina tas, ka redzes atmiņu pieredzu kā vienu no sava prāta stiprākajām spējām. Ierastā dzīve, ar kuru cilvēks ir nodarbināts, ir fotogrāfijā parādāma jaunā gaismā. Nemodificētas fotogrāfijas mums prezentē šķietami naivu "tā tas bija", vienu kadru, kādas faktiskas norises izcēlumu, iesaldētu tagadnes sīkāk nedalāmo mirkli, bet jau tas vien ierasto padara svešādu, proti, ne tāda ir pasaule, kas mūsu acīm parādās dienas gaitās. Fotoattēla pasaule ir atpazīstama, šķietami dabīga, bet reizē tā ir sveša un neierasta.

3. Varu piedāvāt četrus iespējamos scenārijus. Pirmkārt, mani satrauc versija, ka krīzes psiholoģiskais slogs izvēršas radošuma krīzē. Covid-19 krīzes specifika nu reiz ir tāda, ka daudziem tas nozīmē spēcīgu sava dzīves aploka sašaurinājumu – biežāk sanāk sēdēt mājās, nav neviena, ar ko ārpus mājām runāt, nav vietas, kur aiziet, sanāk redzēt vienu un to pašu ik dienas. Tas ir monotonitātes slogs, kas uztrauc, jo liekas, ka tas ir radošumu slāpējošs. Otrkārt, var pieļaut arī pretējo, ka šāds telpas un iespēju ierobežojums radošumu veicina. Varbūt ne velti dažādie frāzes "grūtības veicina progresu" varianti ir kļuvuši par banalitāti. Treškārt, ekonomiskās dīkstāves režīms rada bažas par finansiālajiem apstākļiem. Naudas piesaistīšanas perspektīvām tiekot kompromitētām, var ciest ne tikai individuāli mākslinieki, bet arī mākslas institūcijas, kas kopsummā mākslas lauku Latvijā padara jo nelīdzenāku. Ceturtkārt, personīga piezīme. Līdz ar to, ka neveido ne izstādes, ne skates klātienē, māksla šķiet tapusi mazāk svinīga. Izstādīšanas veids, kas mākslas darbu novieto vienā statusā ar un starp Facebook ierakstiem, dara skumīgu, jo nav iespaida par mākslu kā par īpašu notikumu. Taču, protams, tas ir daudz, daudz labāk nekā jebkādas institucionalizētas radošās darbības pārtraukšana.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

No Paula Bankovska atvadoties(2)

Mūžības ceļos 12. jūlijā pāragri aizsaukts rakstnieks Pauls Bankovskis (10.03.1973–12.07.2020). Šī ziņa Paula tuviniekiem un draugiem šķiet kliedzoši netaisna brīdī, kad vasaras pilnbriedā grāmat...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja