Varu iedomāties, ka Latvijā kāds var būt pārliecināts, ka būt gejam -- tas ir pats trakākais, kas var notikt. Galu galā, mūsējā ir valsts, kurā pat tāda pusnopietna avīze, kā Neatkarīgā, ik pa brīdim demonstrē homofobiju (droši vien lielākoties tāpēc, ka Diena tā nedara). Šodien tā publicējusi kārtējo komentāru no pašieceltā heteroseksuālisma aizstāvja Kaspara Dimitera, kurš liek izsaukties Jēzus vārdos -- Piedodi viņam, Kungs, jo viņš nezina, ko runā. Šoreiz K. Dimitera homofobija tiek sajaukta putrā ar globālo sasilšanu un sazin ko vēl. Grūti spriest, no kurienes nāk viņa histērija par šo jautājumu. Būtu Kasparam taču jāsaprot, ka ikgadējais geju un lezbiešu praida pasākums viņa ģimenei tieši nāk par labu, jo kā gan citādi cienījamā Dimitera kundze varētu satērpties babuškas kostīmā, vicināt svētbildes pa gaisu un nodrošināt histērijā izvalbītā ģīmja demonstrēšanu telekanālos un laikrakstu lappusēs? Šie attēli nu reiz ir lieliska heteroseksuālisma reklāma, vai ne?
Kad pieaugs Latvijas sabiedrība, baumas par to, ka cilvēks ir gejs, nebūs pats trakākais, ko var iedomāties mūziķis vai kāds cits. Ja J. Jubalts jūtas aplaimots par to, ka nav gejs, tad varu viņu tikai apsveikt, bet vienlaikus varu arī viņam pateikt - Jāni, nemaz tik traki nav.