Pavisam nesen plēves sētā ietinās stūris starp Rīdzenes, Vaļņu un 13. Janvāra ielu. Sabiedriskās tualetes nost, lai dzīvo veikali un biroji. Solis loģisks. It īpaši, ka tualete vairāk funkcionēja, aplaistot to ar strūklu no ārpuses. Arhitektu viedoklis teju Raiņa noskaņās: zārks jau nevar palikt tukšā! Apbūve te vēsturiski bijusi, tik karš izplēsis robu pilsētas audumā. Kā daudzviet citur. Kā Doma laukumā. Kā Skārņu ielā.
Visi cilvēki nav arhitekti. Daudzi jaunās būves uztver kā ienaidniekus. Groza galvas un kliedz: kas tad tas? Un cilvēki protestē. Jo nesaprot, kas notiek. Pirms pāris gadiem pūlis trakoja par 'saules akmeni', nu saka: ai, kas par skaistu celtni (ok, ne visi, bet vairākums. Īpaši jau tie kliedzēji). Jo pie jaunumiem jau pieraduši. Sapratuši, ka pilsēta aug. Tās seja mainās. Tāpat kā mēs. Nestaigājam vairs pastalās, bērīti nomainījām ar auto, un statoilos neviens netirgo auzas. Jo viss mainās. Pastāvēs, kas pārvērtīsies (jau atkal Rainis).
Pirms pāris gadiem Londonā tika atvērts NLA - New London Architecture - birojs, kura izstāžu zālē izvietotajā milzīgajā Londonas centra maketā ikkatrs varēja ieraudzīt celtnes, kas mainīs pilsētas seju tuvāko gadu laikā. Te var atnākt to visu apskatīt. Atrast savu ielu, savu māju un redzēt, kā tā mainīsies. Kāda tava iela būs rīt. Kur taps parki, kur biroji, kur atpūtas centri. Un būt tam gatavam.
Cilvēki nāk. Un skatās. Un izsaka viedokli - raksta uz mazām inčīgām lapiņām, ko piespraust pie NLA ziņojumu dēļa. Un emociju te mazāk. Un saprāta vairāk. Jo arhitektūra viņu dzīvē ienāk soli pa solim. Un tādēļ top gaidīta.
Par ko šis stāsts? Par NRA. New Riga Architecture. Par to, cik ļoti tās mums pietrūkst. Par to, ka šobrīd pār mums valda viens milzīgs komunikācijas trūkums. Pilsēta un tās iedzīvotāji gluži kā kaimiņi daudzstāvu ēkas kāpņu telpā - ne sveicinās, ne sarunājas. Bet es un tu - mēs gribam redzēt savu ielu, savu namu un zināt, kas tur būs rīt. Vēl pirms kāds uzstutē kārtējo plēves žogu un aizšķērso mūsu taciņu.