Piecas vasaras Amālijas ielā

līdz 2008.gadam. Izstāde Amālijas iela 5a Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 8.februārim. Mēdz teikt, ka I.Ruka fotografē vienkāršus cilvēkus. Taču vienkāršs cilvēks — tas skan pretenciozi, pat spekulatīvi. Tas rada nevajadzīgu patosu, kas ir absolūti svešs Intas Rukas bildēm. Viņa fotografē cilvēkus. Viņa fotografē viņus tā, kā to nedara vai nespēj neviens cits. Intas Rukas fotogrāfijas sasniedz dokumentālās emocionalitātes augstāko pakāpi. Šī emocionalitāte, kurā arī slēpjas Intas Rukas mākslas spēks, ir dabiska un nesamākslota, jo viņas varoņi ir cilvēki, kuri dzīvo reālu dzīvi — savu dzīvi. Viņi ir cilvēki ar vēsturi un raksturu, un viņiem ir laimīgas sejas. Amālijas iela 5a — šīs mājas iedzīvotāji, veci un jauni, latvieši un krievi, — piektdien, 9.janvārī, bija klāt izstādes atklāšanā. Turpat bija arī Valsts prezidents ar kundzi, kā arī Zviedrijas vēstnieks Latvijā un vēstniecības darbinieki — jau 17 gadu Inta Ruka strādā par apkopēju vēstniecībā. Viņa ir "pārdzīvojusi" jau piecus vēstniekus, izstādes atklāšanā paziņoja tagadējais vēstnieks Mats Stafansons. Un, protams, atklāšanā bija fotogrāfi, ļoti daudz fotogrāfu — Māra Brašmane, Andrejs Grants, Gvido Kajons, Valts Kleins, Anda Bankovska, Arnis Balčus un citi. "Viņa ir klasiskas dokumentālās fotogrāfijas etalons — Latvijā un ne tikai. Tas ir labi, ka kolēģis ir etalons. Arī citiem, kuri strādā fotogrāfijā, viņa ir kā atskaites punkts. Dokumentālajā realitātē viņa spēj saskatīt vairāk, ielūkoties dziļāk. Viņas darbos nolasās vairāki slāņi. Intas fotogrāfijas ir lieliska prāta un emocijas sintēze," uzsver Andrejs Grants. "Varam būt laimīgi, ka mums ir tāda Inta Ruka. Viņa pati ir ļoti cilvēcīga, tāpēc arī viņas fotogrāfijas ir tik cilvēcīgas. Viņas labā enerģija uzrunā gan modeļus, gan skatītājus. Īpašu viņu padara milzīga cilvēku mīlestība, kuru varam tikai mācīties," uzskata Māra Brašmane. "Ir prieks, ka kāds vēl to dara — klasiska melnbaltā fotogrāfija. Inta to uztur pie dzīvības. Mūsdienās tā ir ekskluzīva lieta. Cepuri nost!" saka Gvido Kajons. "Viņa ir brīnišķīgs cilvēks. Man patīk, kā viņa skatās uz dzīvi, uz cilvēkiem, kā viņa fotografē. Viņa spēj atvērt cilvēkus ar savu pozitīvismu," I.Ruku raksturo Anda Bankovska. "Viņa mīl cilvēkus, kurus fotografē. Viņai ir talants atrast tādas vietas un cilvēkus, pret kuriem tā mīlestība var izvērsties vislielākajā mērā. Viņas darbos ir jūtama arī romantiska nots. Koka mājas ir aizejošā Rīga. Tādējādi šajā izstādē viņa parāda laikmetu, kas aiziet, — to simbolizē šī koka māja — un cilvēkus, kuri dzīvos. Šis krustojums — pagātne, tagadne un nākotne — ir interesants un rosinošs. Savos darbos viņa rāda dzīves ritējumu, piešķirot tam arī kultūrvēsturisku vērtību. Inta ļauj saprast, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nevajag tās lietas, ko reklamē modes žurnāli. Ir citas lietas, kas satur dzīvi kopā," viedokli pauž mākslas zinātniece un izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava. Neputna paspārnē izdots fotoalbums, veltīts I.Rukas sērijai Amālijas iela 5a. Pati fotogrāfe pieņēmusi lēmumu ar žurnālistiem nerunāt. Tādēļ uz visiem jautājumiem par izstādi atbild tās kuratore Irēna Bužinska. Viņa arī aizrautīgi stāsta par Amālijas ielas mājas cilvēkiem. Piemēram, par Kurovu ģimeni — par Valentīnu, par viņas meitu Ņinku, par Ņinkas brāli Aleksandru. Izstādes atklāšanā Valentīna Kurova stāvēja blakus prezidentam, viņai tas ir bijis īpašs brīdis. Amālijas ielas mājā ir 37 dzīvokļi. Tur dzīvo vairāk nekā 100 cilvēku. Kategoriski atteikušies fotografēties tikai divi. Inta Ruka visiem prasīja atļauju. "Dažiem mūsdienu māksliniekiem patīk izmantot savus modeļus — cilvēki piekrīt, bet tad mākslinieks maina akcentus un rezultātā sanāk kaut kas pavisam cits. Inta tā nekad nedara," piebilst I.Bužinska. Amālijas ielas iedzīvotājiem bija iespēja pašiem izvēlēties, kur un kā viņi vēlējās fotografēties — dzīvoklī, dārzā, pagalmā. Piemēram, Irina Lihareva vienmēr gribējusi, lai kadrā būtu redzama dīfenbahija. Irina fotogrāfei ir daudz stāstījusi par sudraba laikmeta dzejniekiem. "Viņi visi dzīvo un tusē kopā. Viņiem ir sava iekšējā republika. 1.septembrī visiem bērniem tiek rīkoti svētki. Jaundzimušo arī sagaida visa māja. Divi cilvēki, kuri redzami fotogrāfijās, ir miruši, bet Inta nefotografē bēres," teic I.Bužinska. Amālijas ielas cilvēkiem Inta Ruka tagad ir savējā.