Pirmdiena pēc aizgājējiem

Rīts bez bažām, ka šodien gaidāmi kādi nepatīkami pārsteigumi, jo nevarēja nejust, ka tie gaidāmi...  Piektdien viss mainījās. Tik daudz priecīgu seju mūsu frakcijā nebija redzēts sen un tik daudz uzmundrinošu vārdu nebija izskanējis sen. Bija noņemts kāds smagums, kas nomāca ne tikai mani. Un, ja pat tā bija mirkļa sajūta, ka jāsmaida, lai gan negribas, bija labi. Laikam aizgājējiem „paldies”.... Jo viņi atrisināja situāciju, kurai, liekas, nebija labas izejas. Protams, ne mirkli nedomāju, ka risinājuma forma bija pareizā, bet par to jācieš ne jau palicējiem... Brīvdienas ir pagājušas visdažādākajās sarunās visdažādākajos veidos un auditorijās. Pieņemu, ka tie, kam kas slikts sakāms, to atstāja interneta komentāros, tāpēc radās atbalsta un pleca sajūta. Tas, liekas, svarīgākais jebkuram, jo īpaši – politiķim, kurš nemaz nav tik rūdīts, kā izskatās. Ko cilvēki teica un darīja? Daudzi izteica vēlēšanos iestāties partijā, lai atbalstītu. Daudzi sastaptie vienkārši uzmundrināja. Frakcijas kolēģi sazvanījās tāpat vien – lai pārliecinātos, ka mums joprojām ir par ko runāt un – kas pārsteidzoši – vairāk nekā iepriekš. Zvanīja biedri no nodaļām, kuru vadītāji aizgājuši un prasīja, kā organizēt darbu tālāk, jo viņi negrasoties pamest partiju, tāpēc, ka kāds aizgājis. Vēstules rakstīja ārzemju latvieši, kuri izteica atbalstu Krišjānim Kariņam, daudzi priecājās par Ulda Gravas viedo lēmumu. Jaunieši savās diskusijās sprieda par to, ka daudzi no partijas attālinātie šajās dienās atgriezušies atpakaļ. Mūsu partijas biroja nezūdošā vērtība Vizmiņa ziņoja, ka cilvēki nākuši uz biroju pēc iesniegumiem, lai iestātos partijā, uz vietas arī tos aizpildījuši. Brīvdienās mēs paši satikāmies un izrunājām iepriekš neizrunātas lietas, lai nebūtu pie tām jāatgriežas. Nosvinējām sešu gadu jubileju un gatavojāmies kongresam. Domājām par to, kāpēc mēs esam vajadzīgi. Katrs atsevišķi un JL kopumā... Mēs zinām, ka nevaram ietekmēt naudas sadali un iecelt kādu amatā. Mēs zinām, ka mūs nesauc pie koalīcijas galda un premjers neprasa mūsu padomu. Bet mēs arī zinām, ka bez mums būtu daudz sliktāk. Kāpēc? Daudzas valstij un cilvēkiem neizdevīgas lietas bez mums un mūsu kliegšanas (ko dažkārt mums pārmet) paliktu nezināmas un taptu izdarītas lielā klusumā un slepenībā. Mēs varam ietekmēt procesus un lēmumu pieņemšanu, rādot sabiedrībai, kā tas notiek. Tā rādot sabiedrībai tās pašas lomu politikā. Mēs varam ieiet katrā mājā un, ja mūs neizmet laukā, skaidrot, kāpēc jāparakstās referendumā par drošības likumu grozījumiem vai nākotnē – Satversmes grozījumiem. Mēs varam atgādināt par problēmām, formulējot tās likumu grozījumos. Mēs varam argumentēt un tas ir daudz. Mums var pārmest brīžiem impulsīvu rīcību vai bērnišķīgus lēmumus. Bet mūsu jebkāda rīcība vienmēr balstās godaprātā un sirdsapziņā. Un tas ir tas iemesls, kāpēc mēs esam vienīgā alternatīva varas elitei.