Politika ir greiza. Pat ļoti

Ne tik daudz sevis dēļ kā kopumā. Ienākot politikā pirms vairākiem gadiem, ticēju, ka var mainīt pasauli un var mainīt politiku, ja tā liekas greiza. Uzskatīju, ka vienmēr jārīkojas tā, kā šķiet pareizi, pat ja tas nav diplomātiski. Ticēju, ka kompromisi nav tas, kas nosaka politiku, jo pēc katra nākamā kompromisa nāk nākamais un tā var pazaudēt būtību. Domāju, ka svarīgi teikt patiesību, pat ja tā nav glaimojoša. Zināju, ka pieņemt smagus lēmumus var tikai tad, kad tie tapuši galvā, bet dzimuši sirdī. Ticēju, ka politikā vissvarīgākais ir būt īstam, patiesam un cilvēciskam. To visu zinu, ticu un tā domāju joprojām. Tikai gadiem nākušas klāt daudzas smagas un sāpīgas atziņas. Patiesas, jo no savas pieredzes un pazemojumiem tapušas. Izrādās, ka politikā tomēr ir cilvēki, kuru domas un balsojumus var nopirkt. Politikā ir cilvēki, kuri ir atriebīgi un spējīgi uz privātām cūcībām, lai pazemotu otru un demonstrētu varu. Politikā ir cilvēki, par kuriem tā arī neviens gadiem neuzzina, ka viņi ir, jo viņu pamatuzdevums ir spiest balsojamo pogu kā saimnieks liks. Politikā ir cilvēki, kuri ir drosmīgi viedokļa paudēji tikai aiz slēgtām durvīm. Politikā var pasūtīt balsojumus par likumu grozījumiem, kuri vajadzīgi kādam konkrētam cilvēkam. Politikā var ierēdņu amatus dalīt tikai pēc partijas piederības un lojalitātes saimniekiem, ne profesionalitātes. Politikā var pieņemt likumus noziedznieku interesēs. Politikā var ieņemt deputāta vai mēra amatu un vienlaikus sēdēt cietumā. Politikā var rīkoties negodīgi un politikā var izlikties neredzam savas kļūdas. Politikā var neatbildēt par savām neizdarībām un politikā var šķērdēt valsts naudu saviem hobijiem. Politikā var ignorēt opozīciju, tā noniecinot lielu daļu Latvijas tautas…Izklausās briesmīgi, vai ne? Bet tieši to es domāju un tā jūtos, no rītiem ejot uz darbu. Un pārdzīvoju, ka nezinu, kā to mainīt. Jo – lai kā necenstos, pretī var saņemt – koalīcijas nicinājumu, atriebību, tiesas procesus vai tik sīkumainu ieriebšanu kā  izsvītrošanu no Briseles komandējumu saraksta.Protams, nekas no iespējamiem „sodiem” par to, ko daru un saku, mani nebaida. Jo man svarīgākais saglabāt cieņu savās un to cilvēku acīs, kurus cienu. Esmu arī pieradusi, ka opozīcijā vienīgie sabiedrotie ir mani opozīcijas kolēģi un pašu vēlētāji, kas gan arī ir svarīgākais. Bet dažkārt patiešām ir ļoti skumji. Par to, ka grūti kaut ko mainīt, lai gan ļoti gribētos un tiešām vajadzētu. Kāpēc šo rakstu? Drīz atkal jāiet laukā no mājām uz parlamentu, jo koalīcijai ļoti gribas izrēķināties ar kādu, kurš viņiem nav ērts un apdraud viņu maizestēvus…Esmu pārliecināta, ka līdzīgi jūtas vēl vismaz 21 opozīcijas deputāts. Jo arī viņiem politikā daudz kas šķiet greizs.