Mūsu Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Jaundžeikara izteikumi un rīcība pārsteigumus un izbrīnu vairs nerada. Vakar savu izpratni par demokrātiju un preses brīvību nodemonstrēja Jaundžeikara kolēģis – Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, paziņojot, ka Latvijas Televīzijā ziņām būtu jāsākas ar Valdības sēžu atspoguļojumu. Saeimas priekšsēdētājam gan būtu jāsaprot, ka sabiedriskā televīzija nav politiķiem pakļauta institūcija un ziņu saturu veido un nosaka žurnālisti. Valsts augstākajām amatpersonām nebūtu jānorāda vai jākomentē, ko ziņās rādīt, bet ko ne. Demokrātiskā valstī šādas diskusijas būtu jāatstāj pašu žurnālistu un mediju ekspertu ziņā.
Grūti saprast, kur labējo partiju politiķiem radusies šāda izpratne par demokrātiju. Arī labējās partijas par vienu no saviem ideāliem ir izvirzījušas brīvību, kas neapšaubāmi ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Lielā daļā rietumu demokrātiju politiķa karjera būtu beigusies, ja ieņemot valsts augstākos amatus, tie būtu devuši savus ieteikumus sabiedriskās televīzijas vadītājiem un žurnālistiem. Bet laikam ir velti gaidīt, kad Latvijas labējo partiju politiķi izvērtēs savu darbību paši vai to darīs viņu pārstāvētās politiskās partijas...
Pagaidām vienīgā doma, kas nāk prātā, par to, kur demokrātiskas valsts politiķiem rodas šāda izpratne par demokrātiju un preses brīvību, ir viņu nostalģiskās atmiņas par jaunības gadiem pirms barikādēm, kad dažāda līmeņa partiju funkcionāri televīzijā tik to vien darīja, kā biedrojās ar tautu un stādīja jaunus piecgades attīstības plānus spožai „pozitīvisma” nākotnei.