Rīgas galerijā rit sagatavošanās darbi jaunai izstādei — telpa šķiet svešādi patukša, klaudz āmurs, starp tikko piekārtajiem darbiem rosās gleznotājs Ritums Ivanovs — tērpts neitrālas krāsas džemperī un džinsos, viņš teju saplūst ar gleznām, kad fotogrāfs viņu lūdz pozēt ar paša darbiem fonā. Izstādē Sapņotāji saglabāta māksliniekam raksturīgā gleznošanas tehnika, viņa darbos joprojām galvenie ir cilvēki.
Pārdzīvojuma klātbūtne
"Labākais skatītājs ir nesagatavots skatītājs," smej Ritums Ivanovs, kad viņam lūdzu pastāstīt par gleznu sērijas Sapņotāji koncepciju, un uzdod pretjautājumu — ko tajās saredzu es. Manas aizdomas apstiprinās — tie patiešām ir kadri no kinofilmām, ne visi personāži ir identificējami, taču vairāki, piemēram, Bjorka, ir atpazīstami uzreiz. Taču mākslinieks nebūt negrasās atklāt — lūk, šis kadrs ir no šīs filmas, savukārt tas no kāda cita kinodarba. Tā vietā svarīgākas — katra paša sajūtas. "Ja kino ir ātrs, divu stundu laikā gūsti emocionālo baudījumu un viss jau beidzies, tad glezniecība ir vairāk orientēta uz sajūtām, steigas nav," atšķirību starp abām mākslām skaidro gleznotājs un piebilst, ja gleznas sāk dzīvot savu dzīvi, tās informatīvi un emocionāli var būt blīvākas kā to iedvesmas avoti. Par kino un glezniecībā kopīgo un atšķirīgo mākslinieks gatavs stāstīt un stāstīt, kā galveno aspektu izceļot sajūtas. Nonākam līdz paradoksam — "kino ir mākslīgs, bet sajūtas tas rada patiesas," atzīst mākslinieks, piebilstot, ka ar stāstu vien ir par maz, lai atstātu paliekošu iespaidu.
Ritums Ivanovs atzīst, ka pārāk labi kino mākslu nepārzina. Režisors, kas uz viņu atstājis pašu spēcīgāko iespaidu, ir Kim Ki Duks: "Viņa darbi līdz pat fiziskām sāpēm izveido līdzpārdzīvojumu. Tāpat par sev tuviem autoriem viņš sauc Džimu Džārmušu un Džūljenu Šnabelu, īpaši viņa pēdējo filmu Skafandrs un tauriņš. Visvairāk Ritumu kino fascinējot tie brīži, kad režisors atļaujas izdarīt ko negaidītu, piespiežot līdzpārdzīvot.
Gaida reakciju
Gleznu sērijas nosaukums Sapņotāji atnācis pats no sevis. "Miegs ir svarīga dzīves sastāvdaļa, taču bieži vien sociāli aktīvie cilvēki aizmirst, ka svarīgi ir ne tikai ar lozungiem staigāt, bet arī relaksēties, uzņemt enerģiju no sevis. To var izdarīt miegā un sapņos." Ritums sapņojot bieži un apgalvo, ka sapņi esot gluži kā kinofilma. Un — kas jaukākais — nosapņoto var realizēt un lēnām, nesteidzīgi nonākt pie galarezultāta.
Rīgas galerijā aplūkojamās gleznas tapušas apmēram divu gadu laikā. Fiziskajam darbam atvēlēts pusgads, viss pārējais — lolojot idejas. Mākslinieks arī uzsver, ka šie darbi no iepriekšējām gleznām tomēr atšķiroties, lai arī saglabāts raksturīgais triepiens un īpašais kadrējums. "Šis nav viens kopīgs stāsts — drīzāk šīs gleznas vedina uz pārdomām, un katrs to skatītājs nonāk pie sava paša stāsta". Kā neizdomāsi stāstu, redzot Džoniju Depu atgūlušos vannā, malkojot nenosakāmus dzērienus?
"Tagad ir gluži kā brīdis pirms koncerta — gaidi, kā klausītāji tevi uzņems, un neko mainīt vairs nav iespējams.