Varam visi šausmināties par to, ka te runa ir par kārtējo Aigara Kalvīša valdības rīkoto bodīti. Taču manuprāt svarīgākais šajā stāstā ir tas, ka kaut kur Ministru kabineta kuluāros atradās kāds, kurš vēstuli nosūtīja arī Dienai. Nepārprotams fakts ir tāds, ka korupcija var notikt tikai un vienīgi tādā gadījumā, ja visas korupcijā iesaistītās puses tai piekrīt un, vēl vairāk, apņemas ciest klusu par to, kas ir noticis. Paldies tai personai, kura nodrošināja, ka V. Šnores parakstītā vēstule nonākusi arī laikraksta rīcībā. Jācer, ka arī citur, kur korupcija plaukst un zeļ, atrodas ļaudis, kuri ar to nav mierā un ir gatavi par to ziņot.
Kas attiecas uz pašu procesu, ja KNAB interesējas par minēto MK sēdi, tad acīmredzot korupcijas uzraugiem ir jautājumi par to, kā tad īsti ministri ir sprieduši paši par savu naudas maku. KNAB izrādās pieklājīga iestāde esam, tā būtu varējusi izsaukt ministrus uz atsevišķu nopratināšanu, bet jautājumus nosūtīja vēstulē, jo saprot, ka ministri mūsu valstī mēdz būt aizņemti. Cik jauki. Ja nu reiz tagad izrādās, ka visiem ministriem savas atbildes vispirms jānodod juridiskā padomnieka vētīšanai, turklāt ministriem tiks pateikts priekšā, kas būtu pareizi jāsaka, tad nepārprotami knābim sarunas jāveic ar katru ministru atsevišķi un tūdaliņ pat. Ciņa pret korupciju vai, šajā gadījumā, droši vien vairāk par sava amata izmantošanu, nedrīkst būt iestudēts teātris.