gada decembrī Briselē pieņemto astoņpadsmit mēnešu programmu. Slovēnijas prezidentūra ir nozīmīga Latvijai, jo līdzīgi mums nekad nav prezidējusi Eiropas Savienībā. Neskatoties uz Slovēnijas prezidentūras nozīmīgumu, izņemot LETA oficiālo paziņojumu un ministriju mājas lapās atrodošos uzstādījumus, ziņas par šo nozīmīgo notikumu diemžēl neparādās Latvijas masu saziņas līdzekļos. Uz Slovēnijas prezidentūru cer Kosovas un Serbijas pārstāvji, jo Slovēnija Kosovas jautājuma risināšanu ir uzstādījusi par vienu no prezidentūras prioritātēm. Par Slovēnijas prezidentūru ir pozitīvi izteikušies Briseles ārpolitikas veidotāji, gan arī Krievijas prezidenta preses sekretārs, tā izsakot cerības noslēgt ES - Krievijas jauno partnerības un sadarbības līgumu.
Latvijā tikmēr ir novērojamas jaunās valdības dzemdību spazmas. Tā vietā, lai veicinātu kolektīvu sadarbību ES kopējā telpā Latvijas valdība ir uzsākusi pašnāvniecisku spēli ar Kremli, tā spēlējot pēc Krievijas skaldi un valdi noteikumiem. Latvijas atsevišķas ministrijas cenšas risināt šos jautājumus nevis valstiskā, bet gan šaurā ministriju līmenī, lai arī piemēram, varētu sadarboties ar Somiju, Igauniju un Poliju kravas auto rindu mazināšanā uz ES austrumu robežas. Tā vietā, lai uzklausītu ES enerģētikas komisāra teikto, Latvijas valdība, Latvenergo vadība un atsevišķi ekonomiski grupējumi Latvijā uzstāj uz Krievijas gāzes atkarības palielināšanu. Kā atruna jautājumiem par nesamērīgo Krievijas lomas palielināšanu Latvijai stratēģiski svarīgajā enerģētikas sektorā skan Latvijas valdošās koalīcijas politiķu naivā pārliecība, ka Latvijas ilgtermiņa drošība ir garantēta esot ES un NATO dalībvalstij.
Kā apstiprinājums Latvijas politiķu naivajai pārliecībai kalpo Slovēnijas paveiktais līdz ES prezidentūrai, gan arī pēdējie Eirobarometra dati. Latvijas bankas prezidents cer, ka Latvija varētu iestāties Eirozonā 2012. gadā, bet Slovēnija iedzīvotāji jau veselu gadu bauda eiro priekšrocības. ES ir pieņemts, ka jaunas prezidējošās valsts sagatavošanās šim pienākumam ilgst vismaz trīs gadus. Latvijai tas nozīmē, ka Itālijas vadībā izstrādātajai programmas izpildei būtu jāsāk gatavoties 2012. gadā. Neskatoties uz šī atskaites punkta nozīmīgumu daudz svarīgāk Latvijas politiskajai elitei šobrīd ir atgūt sabiedrības atbalstu, lai beidzot Latvijā beigtu 1990. gadu pārejas laiku, un ieviestu mūsdienīgu liberālo demokrātiju.
Pēdējais Eirobarometra pētījums atklāj ES pilsoņu tendenci vairāk uzticēties ES institūcijām, nevis nacionālajam parlamentam un valdībai. Neskatoties uz šādu tendenci, ES ekonomiski attīstītajās valstīs pārsvarā pozitīvi (vairāk kā 50%) atbalsta gan ES, gan nacionālās institūcijas. Latvija atšķirībā no Igaunijas, Slovēnijas un Skandināvijas valstīm diemžēl nav šo valstu vidū, un pēdējos trīs gadus atrodas vienā līgā ar korupcijas nomocīto Itāliju un Balkānu valstīm, kur nacionālais parlaments un valdība tiek uzskatīti par neleģitīmiem (vidēji 20% atbalsts).
Neskaitāmi eksperti, ārvalstu partneri, un arī valdības veidotāji acīmredzot Ziemassvētku eiforijā norādīja, ka likuma varas trūkums Latvijā ir galvenie šķēršļi ilgtspējīgas tautsaimniecības attīstībai. Latvijas šodienas valdība ierasti cenšas risināt ilgtermiņa problēmas īstermiņa līdzekļiem, jo kā gan lai nosauc lēmumu atrisināt ilgtermiņa enerģētikas politikas izaicinājumus, piemēram, ar sasteigtu un sabiedrībā neizdiskutētu lēmumu par gāzes stacijas būvniecību. Šodienas valdība turpina melot sev un ārvalstu partneriem par tās nodomiem iekļauties kopējā Eiropas Savienības telpā, kuru nosaka kopējas vērtības un tiesību principi. Šādu ES principu ievērošana un vērtību pārņemšana būs galvenie faktori, kuri noteiks Latvijas gatavību iekļauties eirozonā, un šādi kvalitatīvi sagatavojoties ES prezidentūras pārņemšanai 2015. gadā. Turpinot ar vārdiem būt Briselē, bet ar divdomīgiem darbiem Maskavā šāds uzdevums var izrādīties ne pa spēkam, un arī sena paruna māca: “diviem karaļiem reizē nav iespējams kalpot”.