Nu jau ir pasākuma trešā sezona. Pērn no grupas _Diena_ pastāvīgā darbā pieņema divas jaunas žurnālistes, tajā skaitā Aleksandru Jolkinu, kurai šodien laikrakstā ir ļoti labi uzrakstīts materiāls par audzināšanas iestādi Strautiņos. (Starp citu, raksts par Strautiņiem ir arī _Latvijas Avīzē_ -- interesenti var salīdzināt, ko rakstījusi Aleksandra, ko rakstījusi kolēģe _LA_). Tiesa, Aleksandra, kā arī otra grupas dalībniece Dace Kaminska, mācās arī Latvijas Universitātes Komunikāciju zinātņu fakultātē, viņām pērn nācās manu sakāmo noklausīties divreiz, un pieļauju, viņām tas īpaši interesanti nebija. Tas bija saskaņošanas jautājums, šogad LU studente jau manu kursu ir noklausījusies un tāpēc šodien un nākamās trīs nedēļas būs brīva. Taču galvenais te ir tas, ka ļoti ceru, ka tuvojas tā diena, kad nevien _Dienā_, bet visos Latvijas masu informācijas līdzekļos vairs nebūs iedomājami, ka žurnālista darba strādā cilvēks bez augstākās izglītības. Tai nav par visu varu jābūt izglītībai žurnālistikā, vēl jo vairāk tāpēc, kā esmu rakstījis citreiz, LU patlaban mazāk apmāca žurnālistus un vairāk -- komunikāciju teorētiķus. Taču augstākā izglītība dod vērienu, kāds žurnālistikā ir ļoti nepieciešams. Manuprāt, tas, ka pērn no duča audzēkņu_ Diena_ izvēlējās tieši tās divas, kuras arī bija studentes -- tā nebija nejaušība.
***
Ja par Strautiņiem. Aleksandras materiālā uzstājas 17 gadus vecs puisis Valērijs, kurš visnotaļ atklātā tekstā stāsta, kā dzīvē jau paguvis ar tēvu dzirstīties, kā zadzis ir no astoņu gadu vecuma un galvenais, kā savas dzīves tālākajā ritumā noteikti paredz nonākt cietumā, jo tur ir "kārtība". It īpaši domājot par puisi Somijā, kurš savā skolā sarīkoja slaktiņu, šķiet, par Valēriju būtu ļoti konkrēti jāpadomā allaž smaidīgajai un ar dzīvi apmierinātajai Baibai Rivžai. Un ne viņai vien. Aleksandras materiālā ir skaidri redzams, ka Strautiņos puišiem butībā nav ko darīt, turklāt smēķēšanas aizliegumu audzēkņi direktora acu priekšā ignorē. Viņš plāta rokas, bet ar roku plātīšanu te gluži nepietiks. Protams, skanēs balsis, ka naudu veltīt huligāniem laikā, kad pensionāriem iet grūti. Bet tomēr.
***
Man ir liels prieks, ka Andrejam Ēķim ir izdevies savu filmu "Rīgas sargi" uzdabūt uz ekrāniem. Šodien SestDienā ir aizraujošs stāsts par diviem "kiberpankiem", kuri filmai ir radījuši specefektus. Ideālā situācijā šodien Dienā būtu arī filmas recenzija no Normunda Naumaņa un/vai Ditas Rietumas, un ļoti ceru, ka šajā gadījumā nebūs jāgaida līdz pielikumam ceturtdien, jo šis tomēr Latvijas kinoindustrijā ir ārpus kārtas notikums. Un es personīgi biļeti meklēšu Rīgas kinoteātrī. Kongresu nams -- nu, visu cieņu tiem, kuri tur darbojas, bet man kaut kā šī monumentālā padlaiku celtne ar ķinīti nelīmējas kopā.
Jauku visiem dienu!