Sociālu problēmu un izglītības nepieejamības veicināšana, dzīves līmeņa samazināšana, kultūras iznīcināšana

Šobrīd izglītības iestādes jeb skolas budžetu sastāda gan valsts finansējums, kas sedz pedagogu darba algas, gan pašvaldības finansējums, ar kuru, savukārt, apmaksā tehnisko darbinieku veikumu, kā arī skolas uzturēšanu un mācību bāzes nodrošināšanu. Ieviešot iepriekš minēto modeli, tiktu noteikta jauna latiņa jeb pacelta esošā, kas sadalītu skolas tādās, kuras saņems, un tādās, kuras nesaņems valsts finansējumu pedagogu darba atalgojumam. Par latiņas pacelšanas mērvienību šajā gadījumā izvēlēts skolēnu skaits skolā. Proti, ja skolēnu skaits pamatskolā būs mazāks par 102 vai vidusskolā par 162, skola no valsts budžeta finansējumu vairs nesaņems. Ko tas nozīmē esošajā situācijā? Tas nozīmē pašu banālāko – šo skolu slēgšanu. Un runa jau nav par vienu vai divām skolām, jo šādu skolu Latvijā ir vairāki simti. Nenoliedzami dīvains vai pat cinisks veids, kā valsts cer ekonomēt līdzekļus. Katrā ziņā tieši šāds uzdevums – ekonomēt līdzekļus – izriet no darba grupas izstrādātā „plāna”: aprēķināt iespējamo finanšu līdzekļu ekonomiju pēc izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas. Ar „tīkla sakārtošanu” šeit, acīmredzot, jāsaprot skolu slēgšanu.IZM un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM) būtu sabiedrībai jāizskaidro, kādas būs skolu slēgšanas sekas, protams, ja vien pašas ministrijas pietiekami skaidri to apzinās. Cik varētu izmaksāt šo skolu atjaunošana nākotnē? Kādā veidā tiek veicināta izglītības pieejamība, lauku teritoriju attīstība, izglītības kvalitāte? Vai skola laukos ir tikai skola? Vai tomēr arī sava veida kultūras centrs? Lūk, jautājumi, uz kuriem gribētos saņemt atbildes gan no IZM, gan RAPLM speciālistiem. Slēdzot skolas, tiek pārvilkta svītra pār attiecīgo teritoriju attīstību nākotnē. Bez funkcionējošas izglītības iestādes attiecīgās teritorijas attīstība nav iespējama – šī patiesība taču nevienam nav jāskaidro. Līdz ar to vai nu strauji pieaug mazattīstīto teritoriju skaits vai arī slēgtās skolas nākotnē būs jāatjauno, kas izmaksās neiedomājami dārgāk, salīdzinot ar iespējamo finanšu ekonomiju tās slēdzot. Šī iespējamā finanšu ekonomija varētu vainagoties ar vēl straujāku izglītības līmeņa pasliktināšanos laukos un pat analfabētismu. Darba grupa izdarījusi virkni pareizu secinājumu, taču nav nonākusi pie paša galvenā secinājuma – šāda ministriju rīcība ir neprāts.Valsts iespējamā finanšu līdzekļu ekonomija vecāku maciņos atspoguļosies tieši pretēji. Abu ministriju izveidotā darba grupa norādījusi, ka vecāko klašu skolēniem palielināsies attālums līdz izglītības iestādei. No darba grupas ziņojuma izriet, ka tas attiecināms jau uz septīto klašu skolēniem. Jau šodien, zinot Latvijas lauku teritoriju apdzīvotības zemo līmeni, nereti skolēni mēro pārāk tālu ceļu līdz skolai, kas samazina skolēnu darba spējas un mācību stundu apmeklētību – pieredze rāda, ka pat skolu autobusi apmeklētības problēmu atrisināt nespēj. Māju un ģimenes attālums bērniem rada arī papildu psiholoģisku spriedzi un stresu. Autobuss bieži tiek nokavēts, tas kavējas dažādu tehnisku iemeslu vai laika apstākļu dēļ. Attālums līdz skolai ir ļoti būtisks faktors, kas ietekmē izglītības kvalitāti, mācību programmas apguvi. Skolu slēgšana laikā, kad valstī skolēnu zināšanu līmenis dažādās jomās pasliktinās, ir stratēģiski nepareizs solis.Jāpiemin arī apstāklis, ka grozījumi ministru kabineta noteikumos noteiks ne tikai lielāku minimālo skolēnu skaitu skolās, kas novedīs pie skolu slēgšanas, bet arī ierobežos nodarbināto pedagogu skaitu. Vai visi minētie apstākļi kopumā veicina attīstību, paaugstina iedzīvotāju dzīves līmeni, norāda par valdības rūpēm par iedzīvotājiem? Vairāk tas izskatās pēc lauku iedzīvotāju un kultūras iznīdēšanas. Nereti tieši skola laukos ir tā vieta, ap kuru rosās teju visa pagasta kultūras dzīve. Vai ministrijas apzinās, kurp ejam, slēdzot tik daudz skolu? Tā pavisam noteikti nav kārtējā reforma izglītības sistēmā vai izglītības iestāžu tīkla attīstīšana, tieši pretēji, tas ir milzīgs solis centralizācijas virzienā, lauku teritoriju iznīcināšanas un analfabētisma veicināšanas virzienā. Un, piebildīsim, tas notiek cēla mērķa – valsts līdzekļu ekonomijas vārdā. Žēl tikai, ka šodienas ekonomija tiek panākta uz bērnu un ģimeņu izglītības iespēju rēķina.