Redzamā pasaule neietver visu realitāti, mākslai ir tiesības uz pārpasaulīgo, Solveigas Vasiļjevas mākslas darbu kataloga ievadā raksta tā sastādītāja mākslas zinātniece Elita Ansone. Viņa redz saikni starp 1914.gadā K.Maļēviča uzzīmēto ikonisko Melno kvadrātu, kurš simbolizēja mākslas skarto mūžīgo tumsu, un Vasiļjevas pēdējo pāris nepilnu desmitgažu pārpasaulīgo daiļradi, kas apskatīta vērienīgajā un elegantajā bilingvālajā katalogā.
Vai jūs savu darbu redzat Melnā kvadrāta perspektīvā?
Nezinu, varbūt Melnais kvadrāts nav īsti vietā. Bet ne jau bez iemesla Elita Ansone tā bija redzējusi. Ap melno kvadrātu rosās polemika. Tas nav tik pozitīvas enerģijas nesējs. Pēdējā laikā domāju par to, kādu enerģiju nes mākslas darbi,arī negatīvu enerģiju.
Vai tad caur mākslu nekontrolēti neplūst pasaules norises, līdz ar to arī negatīvās?
Bet daudzi mākslinieki neiedziļinās — viņiem kaut kas iespiežas prātā vienkārši kā vizuāls attēls, ko viņi pēc tam reproducē un tādā veidā tā enerģija izplatās nekontrolēti. Es domāju, ka māksla nes dziļu atbildību.
Kāpēc lai cilvēki nenogrūstu mākslā savas emocijas — gan negatīvās, gan pozitīvās?
To var, ja sēdi mājās un nevienam nerādi.
Vai gribas vairāk pozitīvo mākslu?
Kādēļ pozitīvo? Es nezinu, bet daudz par to domāju.
Mākslinieks bieži tver aizu starp iedomāto, ideālo pasauli un reālo, vai ne tā?
Ideālā variantā māksliniekam būtu jābūt vēstnesim. Piemēram, mums zināmie renesanses mākslinieki.
Jūsuprāt, māksla ir konfrontācijas lauks?
Mākslinieks vienmēr ir opozīcija varai, ja viņš tiešām ir nepieradināms, ja viņš ir mākslinieks. Viņš tur viens pats cīnās, nevienam nepatīk. Un tad varbūt vienā brīdī iepatīkas. Tiklīdz viņu pieradina, viņš zaudē jaudu, pazūd. Viņam rodas sajūta, ka nevajadzētu pievilt auditoriju. Bet tas traucē spert to plašo soli citā virzienā, tu it kā turpini to pašu, bet pilnīgi radikāli mainīt neuzdrošinies, jo baidies, ka tevi var nesaprast. Tu vari drusku pamainīties, bet ne radikāli. Mani nākamie projekti ir radikāli atšķirīgi. Tagad mani interesē ar manis veidotu vizuālu attēlu palīdzību iedarboties uz slimu cilvēku zemapziņu, lai dziedinātu. Tas ir ļoti sarežģīti. Es vēl nezinu, kā to novedīšu līdz skatītājam. Vēl soļoju tumsā.
Vai līdz ar dzīvi laukos ir mainījusies jūsu māksla?
Tagad tā ir modes lieta — dzīvosim laukos, ēdīsim veselīgi, bet es to daru sen. Nevarēju citādi. Man sen tur bija darbnīca, kuru demolēja, un es sapratu, ka vienīgais veids ir pašai būt par sargsuni. Sākumā pat skursteņa nebija. 1996.gada ziema bija tāda, ka bailes iet gulēt. Aiz izmisuma rakstīju uz sienas grādus.
1996.gads bija arī pagrieziena punkts ar izstādi Cita pasaule, kuru nozaga no Konventa sētas. Aizveda ar mašīnu naktī. Sāku atkal zīmēt — citas izejas nebija tajā aukstumā. Sapratu, ka zīmējums ir tā forma, kur vismaz varu kaut ko vairāk. Tēlniecība tomēr ir murgains process. Zīmēšana ir ietilpīga. Tajā ielec un pats pārcelies laikā. Es pērku uzreiz daudzus angļu Derwent zīmulīšus, kādu simtu, lieku pagarinātājā, lai lielāka kustība būtu. Diezgan brutāli zīmēju.
Vai māksliniekam jābalansē uz robežas?
Viņš balansē uz robežas. Kļūst grūtāk sazināties ar laikabiedriem, tu zini kaut ko tādu, ko varbūt citi nezina.
Vai nav tā, ka jūs ar neizskaidrojamajiem lidojošajiem objektiem, ko esat redzējusi, kairināt prātu, lai rosinātu radošo instinktu?
Tas nav pašmērķīgi, viņi ir, vienkārši ir. Tas bija šoks. 1981.gadā redzēju to pirmo reizi un kopš tā laika tos redzu periodiski. Viņi parādās tad, kad man ir izsmelts kāds iepriekšējais posms. Tie mani zināmā mērā ir izmainījuši, es, piemēram, vairs nemaz nevarētu kluso dabu uztaisīt. Starp citu, suns bija liecinieks visiem maniem lidojošajiem objektiem.
Vai esat reliģioza?
Dievs ir manī, ap mani, visur. Viņš mani ir uzrunājis un mudinājis domāt, tas noticis kaut kādos īpašos apziņas stāvokļos. Velns, Dievs — it kā jau viens un tas pats. Viss ir viens.
Jūsu mākslā arī ir sociāli kritiskais elements?
Tie ir uzslāņojumi, tas ko cilvēks pats izdomā. Un viss, ko cilvēks ir sadomājis, arī rada tos sociālos slāņus, tai skaitā mākslas virzienus. Viena liela daļa no tā barojas — tie paši kuratori, politiķi. Liekas, ka notikumi tiek iniciēti, lai visi no tā varētu uzvārīties. Mani tas mazāk interesē, skumji par to reizēm, tāda šļura. Bet nav jau kur sprukt.
Ja prāts ir atvērts, tā teikt, kosmosam, ir jābūt diezgan stipram, lai neaizplūstu?
Protams, tas ir uz robežas. Savā ziņā tēlniecība ir tāds enkurs, jo tur tomēr ir tik daudz fiziskā momenta un racionālā prāta. Tas notur. Kā radušies daudzi ievērojamie zinātniskie atklājumi? Daudziem zinātniekiem senāk bērnībā vecāki likuši nodarboties ar mākslu un daiļajām lietām. Viņi savu prātu trenējuši un iracionālais moments, iespējams, ienācis arī zinātniskajā darbībā. Skaistais kā nekā ir patiesā meklējumi. Man liekas, ka atkal tuvojas lielu atklājumu laiks domāšanā, jo tagad ir saraustīts un fragmentārs laiks. Medicīna un māksla — arī tas var saplūst. Man pašai tas var būt sākums sintēzes momentam.
Dažs to droši vien sauktu par reakciju uz postmoderno laiku.
Visu tagad sauc par postmodernismu. Man arī to piešuj. Manuprāt, tas tā nav, bieži ir kaut kas pilnīgi cits. Lietas rodas reizē spontāni un sagatavotā vidē. Visas tās mākslas zinātnes lietas ir zemā līmenī. Postmodernisms jau sen vairs daudz no notiekošā nespēj izskaidrot. Mākslas zinātniekam ideālā variantā jāiet pa priekšu, jābūt sensoram, kas uztver jaunas lietas, jānāk ar jauniem jēdzieniem.
Varbūt sākt ar to, ko redzi?
Daudzi cilvēki paši nemaz neredz. Tāpēc jārada jauni termini. Viss ir ļoti vienkārši — ir tiešie kosmosa enerģijas ņēmēji, pārējie līp klāt.
Kā dzīvot sabiedrībā? Nevar iztikt tikai ar kosmisko enerģiju.
Es mēģinu izlīferēt (iesmejas). Esmu nolēmusi izslīdēt nepakļaujoties. Tiklīdz kāds uzspiež, tā aizslīdu. Galvenais ir pārāk nepieķerties lietām un dzīvei.