Ceru, ka visiem bija ļoti jaukas garās brīvdienas. Šķiet, 4. maija pasākumi noritēja patīkamā gaisotnē. Ziediem klātā Latvijas kontūrkarte bija lieliska, televīzijā uzrunātie ļaudis šķita laimīgi par paredzēto sadziedāšanos. Nezinu, kā citiem, bet man vismaz salūts šajā gadījumā nepietrūka nemaz.
1990. gada 4. maijā es biju Latvijas PSR Augstākās padomes ēkā. Zinot, ka paredzēta neatkarības deklarācijas pieņemšana, Rīgā bija sapulcējušies daudzi ārvalstu žurnālisti, un mans uzdevums bija viņiem tulkot notiekošo. Balsojums par deklarāciju sākās ap pulksten 18.30, kad deputāti bija pateikuši savu sakāmo. Kā zināms, aiz Saeimas logiem bija sapulcējušies ļoti daudz cilvēku, pat tik daudz, ka AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam pāris reizes nācās lūgt, lai pūlis paklusē, jo zālē brīžiem nebija iespējams dzirdēt runātājus. Reiz sākās balsojums, nebija īpaši jātulko. Deputāti tika nosaukti viens pēc otra, daudzi par deklarāciju teica "jā", diezgan daudzi balsojumā nepiedalījās, jo Rubika vadītais spārns uzskatīja, ka balsojums vispār nav leģitīms. Viens deputāts -- augumā pat ļoti impozants krievu pareizticīgo mācītājs -- balsojumā atturējās. Kad tuvojās tas brīdis, kad balsojumā tika sasniegts nepieciešamais "jā" balsu skaits, aizkustinājums pieauga, man bija jāraugās grīdā, jo būtu es tajā brīdī ar kādu saskatījies, būtu bijs no prieka un lepnuma jāraud. Kad balsojums bija beidzies, iespraucos pārpildītajā AP zālē, mēs dziedājām "Dievs, svētī Latviju". Pēc pāris stundām ejot mājās uz Georga Gailes (tagadējo Ūnijas) ielu, pārdomāju, ka notikums netiek pietiekami svinēts, vismaz kādu koncertu kāds būtu varējis tam par godu sarīkot.
Atpakaļ skatoties, protams, var saprast, kāpēc nekāda koncerta nebija, jo 4. maija balsojums jau neko būtisku nemainīja. Līdz pat nākamā gada augustam, kad sākās un beidzās pučs Maskavā, Latvijā būtībā bija divas valdības, un valsts neatkarību neviena cita pasaules valsts neatzina. Atceramies barikādes, atceramies 1991. gada janvāra notikumus pie Iekšlietu ministrijas. Tie nebija nedz vienkārši, nedz viegli laiki.
Un tomēr manuprāt ir visnotaļ šokējoši uzzināt, ka Latvijā tikai kādi 20 procenti iedzīvotāju spēj precīzi pateikt, kas 4. maijā tiek svinēts vai atzīmēts. Televīzijā bija redzami jaunieši, šķiet, no 9. līdz 12. klases audzēkņi, un viņos informācijas līmenis bija, teiksim, neadekvāts. Neesmu speciālists, man nav viedokļa par to, vai Latvijas vēsture būtu jāmāca pilnībā atsevišķi vai tomēr kaut kādā Eiropas vai pasaules kontekstā, bet tikai 18 gadus pēc neatkarības pasludināšanas vidusskolas vecāko klašu audzēkņiem par to nezināt vispār? Un ne vien viņiem, bet arī lielai daļai Latvijas sabiedrības? Nu, nē.