Ja pēc izcelšanās virszemē no metro pie Milānas Doma pūlis jūs neaiznes tālāk un neiestumj kādā veikalā, ieteiktu apmeklēt divas izstādes. Ērti un parocīgi, jo abas apskatāmas Palazzo Reale turpat pāris soļu tālāk. Pūļa sajūta gan turpināsies, jo izstādes ir ļoti apmeklētas un skatāmas vēl tikai nepilnus pāris mēnešus. 2024. gadā pasaulē svinēja sirreālisma simtgadi, bet spilgti paraugi izstāžu zālēs aplūkojami arī šogad. Galu galā, kā Latvijas Radio Kultūras rondo teikusi Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratore profesore Fransiska Vandepite: "Sirreālisms ir vairāk nekā vienkārši kustība – tas ir prāta stāvoklis" (25.01.2024.). Un uz prāta stāvokļiem gadskaitļi neattiecas.
Izsprukusi no Jeitsa dzejoļa
Abas izstādes ir vērtīga iegremdēšanās sirreālistu pasaulē, pēc kuras vairs nešķitīs, ka šo estētisko virzienu pārstāv tikai Salvadora Dalī notecējušie pulksteņi.
"Uzmanieties, uzmanieties, raganas ir atpakaļ!" – ar šādiem vārdiem viens no izstādes kuratoriem Karloss Martins aicina uz plašu britu izcelsmes meksikāņu gleznotājai, rakstniecei, tēlniecei Leonorai Karingtonei (1917–2011) veltītu izstādi, kāda Itālijā skatāma pirmo reizi. Kopā ar neatkarīgo kuratori un mākslas vēsturnieci Teri Arku veidotā izstāde piedāvā vairāk nekā 60 mākslinieces darbu – gleznas, zīmējumus, fotogrāfijas, dokumentālus materiālus –, skatāma arī intervija ar mākslinieci mūža nogalē. Izstāde ir iekļauta Milānas un Kortīnas d’Ampeco 2026. gada ziemas olimpisko spēļu kultūras olimpiādes programmā.
Dzimusi Lankašīrā bagātā angļu tekstilrūpnieku ģimenē, Leonora Karingtone jau no mazotnes zināja, ka ir atšķirīga un spēj redzēt to, ko citi neredz. Publicitātes foto
Sieviete leģenda, viena no pēdējām sirreālistēm, dumpiniece un alķīmiķe, kura interesējās arī par astroloģiju un ezoteriku. Viņas darbos spieto gobliniem līdzīgas hibrīdas būtnes, privātais iekšējās pasaules kosmoss pārplūst no īru mitoloģijas smeltā pasaulē. Meksikāņu rakstnieks un dzejnieks Oktavio Pass viņu dēvējis par "mēnessērdzīgo, kas izsprukusi no Jeitsa dzejoļa". "Kas ir Vēja Līgava? Vai viņa prot lasīt? Kādu malku viņa dedzina, lai sasildītos? Viņa sildās ar savu intensīvo dzīvi, savu noslēpumu, dzeju. Viņa nav neko lasījusi, bet ir dzērusi visu. Viņa nemāk lasīt. Un tomēr lakstīgala viņu redzēja sēžam uz pavasara akmens un lasām. Un, kaut arī viņa lasīja sev, dzīvnieki un zirgi klausījās viņā ar apbrīnu," – par savu liktenīgo sievieti izteicies sirreālists Makss Ernsts.
Dzimusi Lankašīrā bagātā angļu tekstilrūpnieku ģimenē, Karingtone jau no mazotnes zināja, ka ir atšķirīga un spēj redzēt to, ko citi neredz. Viņa sacēlās gan pret ģimeni, gan reliģisko audzināšanu. Plašajā retrospekcijā skatāmi arī Karingtones bērnu un pusaudžu gadu zīmējumi, kuros jau parādās pasaule, kas grūti pakļaujas skolas reizrēķinam un likumībām. Leonora tika izslēgta vismaz no divām klostera skolām un 14 gadu vecumā tika nosūtīta uz internātskolu Florencē, kur sāka studēt glezniecību un varēja apmeklēt vairākus pasaules labākos mākslas muzejus. Vēlāk vecāki negribīgi ļāva meitai pārcelties uz Londonu, lai viņa turpinātu studēt mākslu Amedeja Ozanfāna akadēmijā.
Londonā viņa pirmoreiz saskārās ar sirreālismu un 1937. gadā iepazinās ar gleznotāju Maksu Ernstu, un drīz vien kļuva par viņa mūzu un mīļoto. Kad Leonora, kurai tobrīd bija tikai 20 gadu, aizbēga uz Parīzi, lai dzīvotu kopā ar 26 gadus vecāko Ernstu, viņas tēvs jutās tik šokēts, ka izslēdza viņu no mantojuma. Parīzē Leonora Karingtone iepazinās ar plašāku sirreālistu loku: Andrē Bretonu, Salvadoru Dalī, Pablo Pikaso, Īvu Tangī, Leonoru Fini un citiem. Tapa pirmie sirreālistiskie darbi, arī slavenais Pašportrets jeb Rītausmas zirga viesnīca (1937–1938), kurā Karingtone sēž istabā ar mežonīgām izlaistām matu krēpēm, viņai aiz muguras gaisā peld šūpuļzirgs, pie kājām stāv hiēna, bet aiz loga debesīs auļo balts zirgs.
1938. gadā Karingtone piedalījās gan Starptautiskajā sirreālisma izstādē Parīzē, gan sirreālisma izstādē Amsterdamā un kopā ar Ernstu pārcēlās dzīvot uz Francijas dienvidiem, kur ne vien gleznoja, bet arī ražīgi rakstīja, radot sirreālistiskus īsstāstus, piemēram, Baiļu namu (1938), kas sākotnēji nācis klajā atsevišķā grāmatiņā ar Ernsta ilustrācijām, savukārt stāsts Debitante pirmoreiz publicēts 1940. gadā Andrē Bretona Melnā humora antoloģijā.
Karingtone ir kļuvusi slavena ar gleznām, kurās attēlotas sievietes un mītiski nezvēri. Savas feministiskās un ekoloģiskās idejas viņa pauž caur savas pasaules prizmu – to vienlaicīgi var dēvēt par sapņainu, mitoloģisku un simbolisku. Savdabīgās sirreālistes retrospekcija piedāvā iespaidīgu ceļojumu arī ģeogrāfiskā ziņā: no Anglijas uz Meksiku caur Itāliju, Parīzi un Ņujorku.
"Es vienmēr esmu bijusi aizņemta ar mākslas radīšanu, tāpēc man nav bijis laika būt kāda mūzai," teikusi Leonora Karingtone. Videofilmā, kurā māksliniece intervēta deviņdesmit gadu vecumā, katrā žestā, pauzē, skatienā joprojām jaušama pilnībā neatkarīga un tiešām nedaudz raganiska personība.
Es varētu būt jebkas
Leonoras Karingtones "sirreālistisko" pasaules izjūtu koši raksturo izstādē bagātīgi piedāvātie mākslinieces citāti. Piemēram: "Pirms piecdesmit trim gadiem es piedzimu kā sieviešu kārtas cilvēkdzīvnieks. Man teica, ka tas nozīmē būt "sievietei". Bet es nekad nesapratu, ko tas nozīmē. Iemīlēsies vīrietī, tad zināsi... Iemīlējos (vairākas reizes), bet neredzēju. Dosi dzīvību, tad redzēsi. Es devu dzīvību, bet nezināju, kas es esmu. Vai es esmu? Kas? Vai es esmu tā, kas vēro, vai tā, kuru vēro?"
"Es secināju, cik svarīgi ir atbrīvot visus tēlus, kas dzīvoja manī. Man bija jāatmet viss, ko slimība bija manī ienesusi, un jādzīvo ārpus šīm personām, tā varēja sākties mana atbrīvošanās. Es jutu, ka ar saules spēku es kļuvu androgīns, mēness, Svētais Gars, čigāns, akrobāts, Leonora Karingtone un sieviete."
"Ja es esmu manas domas, es varētu būt jebkas, sākot no vistas zupas līdz šķērēm, krokodilam, līķim, leopardam, pintei alus. Ja es esmu manas sajūtas, es esmu mīlestība, naids, aizkaitinājums, garlaicība, laime, lepnums, pazemība, sāpes, prieks un tā tālāk bez gala. Ja es esmu mans ķermenis, tad no augļa līdz pusmūža sievietei, kas mainās katru brīdi. Un tomēr, tāpat kā ikviens, es alkstu pēc identitātes, lai gan šī ilgošanās mani vienmēr mulsina. Ja pastāv patiesa individuāla identitāte, es vēlētos to atrast, jo, tāpat kā patiesība, tiklīdz to atklāj, tā jau ir pazudusi."
Leonora Karingtone ar saviem konsekventajiem sievietes identitātes meklējumiem spēcīgi ir iešūpojusi feminisma stīgu XX un nu jau arī XXI gadsimta mākslā. Mākslinieces Marinas Vorneres vārdiem runājot, "ir kļuvusi par bāku visām māksliniecēm un rakstniecēm" (Catriona McAra. The Medium of Leonora Carrington. A Feminist Haunting in the Contemporary Arts. Manchester University Press. 2022). Šo Karingtones mākslas tiecību ilustrē arī viena no viņas populārākajām gleznām Grandmother Moorhead’s Aromatic Kitchen/Vecmāmiņas Mūrhedas aromātiskā virtuve (autobiogrāfiska atsauce, jo mātes meitas uzvārds bija Mūrheda), kurā virtuve ir pārtapusi par metafizisku sieviešu radīšanas koptelpu un atgādina kāda viduslaiku alķīmiķa laboratoriju.
Erotiskais dumpinieks
Tikpat plaša un daudzpusīga retrospekcija Milānas Palazzo Reale veltīta arī Menam Rejam (1890–1976; dzimis Filadelfijā kā Mihaels Emanuels Radņickis), tā atklāj viņu kā iezīmīgu un daudzpusīgu XX gadsimta avangarda mākslinieku.
Vairāk nekā 300 eksponātu vidū skatāmas fotogrāfijas, kas uzņemtas Amerikā un Parīzē no 1916. līdz 1968. gadam un apliecina autora nozīmīgo lomu dadaisma un sirreālisma mākslinieku vidū, hrestomātiskie portreti un pašportreti, kuros Mens Rejs izmantojis jaunas tehnikas fotogrāfijā, piemēram, solarizāciju un agrīnos eksperimentus ar krāsu. Mena Reja vizuālā valoda pārstāvēta visos mākslas veidos, kuros viņš strādājis un eksperimentējis, – fotogrāfijā, filmā, objektos, instalācijās, zīmējumos. Rejs ir īpaši pazīstams pēc viņa veidotajām fotogrammām, ko viņš pats dēvēja par "starogrammām". Tās paredzēja attēlu radīšanu, uzliekot priekšmetus tieši uz fotopapīra un vēlāk to pakļaujot gaismas iedarbībai.
Mena Reja (1890–1976) izstāde apliecina autora nozīmīgo lomu dadaisma un sirreālisma mākslinieku vidū. Skatāmi arī darbi, kuros Mens Rejs izmantojis jaunas tehnikas fotogrāfijā, piemēram, solarizāciju, un agrīnus eksperimentus ar krāsu
Izstādē var redzēt vaigā arī citus, iespējams, retāk skatītus XX gadsimta avangarda māksliniekus, piemēram, Marselu Dišānu un Fransisu Pikabiu. Visos portretos vērojama Rejam raksturīgā rotaļība attiecībās ar sevi un realitāti. Dišāns un Pikabia iepazinās 1911. gadā Parīzē, bet 1915. gadā devās uz Ņujorku, kur satika Menu Reju un trijatā kļuva par dadadisma pamatlicējiem. Māksliniekus vienoja humora izjūta, dumpiniecisks gars, erotisma pētījumi, jaunu izpausmes veidu meklējumi.
Izstādē eksponēti arī Pikaso, Dalī, Miro, Kokto, Stravinska, Bretona un citu XX gadsimta novatoriskās mūzikas un mākslas vides personību portreti – mākslinieki, intelektuāļi un mūzas, mīļākās un sievas – modele, XX gadsimta Parīzes modes ikona Kiki de Monparnasa, fotogrāfe Lī Millere, šveiciešu sirreālisma māksliniece Mereta Openheima, performances māksliniece Nuša Eliāra, Gvadelupas modele Adija Fidelina, amerikāņu dejotāja Džuljeta Braunere, kura kļuva par Reja sievu.
Modes fotogrāfijā Rejs ienesa jutekliskumu, erotismu, brīvību un modernitāti. Katras modeles personība noteikusi portreta intonāciju – viena ir ironiskāka un miesiskāka, cita – noslēpumaina, vēl cita – inteliģentāka. Šie attēli ir tik skaisti, ka uz tiem nevarētu dusmoties arī mūsdienu mākslas zinātnieces. Jā, tas nešaubīgi ir vīrieša skats, un nešaubīgi – erotisks, bet tāds, kas katru sievieti pārvērš par melnbaltu gaismas kompozīciju un tīru formu.
P. S. Mazbudžeta kultūrceļotājiem iesaku lidot līdz Bergāmo, no kurienes līdz Milānai vilciena biļete maksā tikai sešus eiro. Bergāmo noteikti ieteiktu nesmādēt brīnišķīgo Accademia Carrara, kur bez pompoziem reklāmas saukļiem un tūristu pūļiem tīkamā mierā un klusumā var baudīt sakrālās mākslas meistardarbus – bez brīdinājuma signāliem gleznām iespējams pietuvināt seju, lai aplūkotu sīkāko plaisiņu Madonnas apmetņa krokās vai ķirsīti Gesù Bambino tuklajās roķelēs.
IZSTĀDES
Leonoras Karingtones retrospekcija
Milānas Palazzo Reale.
Līdz 2026. gada 11. janvārim
Mens Rejs. Forma di luce/Gaismas formas
Milānas Palazzo Reale.
Līdz 2026. gada 11. janvārim