Par Latvijas politiskās vides tradīciju trūkumu runāts ne vienu vien reizi. Jau kopš 90. gadu sākuma, kad ieviest kārtību valstī uzņēmās tie, kas bija dzīvojuši Padomju Latvijā. Tie bija laiki, kad par brīvu un neatkarīgu Latviju domāja, kā par dāvanu, kas pienāktos mums visiem. Viņu pieredze bija saistīta ar Padomju Savienībā iegūto izpratni par politikas, demokrātijas un valsts attīstības redzējumu.Jau šobrīd medijos vairākkārt parādījušās ziņas par vairāku politiķu aiziešanu. Raimonda Paula (TP), Jura Dobeļa (TB/LNNK), Imanta Kalniņa (TB/LNNK), Annas Seiles (PS), Jāņa Lagzdiņa (TP) un citu, kas par savu aiziešanu no politiskās skatuves jau paziņojuši publiski. Viņu vietā ir jānāk jaunai politiķu paaudzei.
Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis kādā no intervijām uzsvēris, ka politikā jānāk jauniem cilvēkiem, kas vēl tic tīrai un godīgai politikai, tiem, kam šobrīd vēl nav trīsdesmit, kas nav „sasmērēti ar shēmošanu”.Gribas ticēt, ka šī brīža notikumi valstī un politiķu rīcība nav mazinājusi jaunu cilvēku vēlmi iesaistīties politiskajos procesos, bet tieši otrādi – radījusi augsni vēlmei mainīt to, kļūstot izglītotākiem, progresīvākiem un zinošākiem politiķiem. Esot tādiem, kas saskata pieļautās kļūdas un piedāvā konstruktīvus risinājumus. Esot tādiem, kas savus priekšlikumus un idejas izklāsta pēc būtības. Esot tādiem, kas gatavi palielināt sabiedrības uzticības kredītu nevis kuļot tukšus salmus, bet aizstāvot sabiedrības intereses un strādājot pēc visiem zināmā principa – viens likums, viena taisnība visiem.
Gribas ticēt, ka sabiedrība, vēlētāji tomēr būs aktīvi, izdarīs izvēli par labu gados jaunajiem, noticēs un dos iespēju. Nevis ar domām, ka nav ko zaudēt, bet ar domām – laiks mainīties pēc būtības. Šis ir jauno politiķu paaudzes laiks, kad iespējams raudzīties nākotnē, nevis atkal un atkal pārcilāt pagātnē pieļautās kļūdas. Šis ir laiks, kad mums ir jārīkojas, pierādot, ka arī mums ir savs skatījums uz Latvijas attīstību un esam gatavi strādāt, lai to īstenotu.