Vai Latvijai ir sava ārpolitika?

Toreiz tika ignorēti visi oponentu iebildumi par to, ka nav pietiekamu pierādījumu par Irākas bruņojumā it kā esošajiem masu iznīcināšanas ieročiem. Gan Saeimas deputāti, gan valdības pārstāvji demonstrēja savu nelokāmību un pārliecību, ka karš būs īss un pavisam drīz jau Irākā valdīs miers un saticība. Latvija demonstrēja apbrīnojamu bezierunu lojalitāti ASV neraugoties pat uz to, ka t.s. daudzas vecās Eiropas Savienības dalībvalstis iebilda pret ASV agresiju. Vairs tikai retais no tā laika skaļajiem amerikāņu atbalstītājiem vēlas atcerēties, ko toreiz teicis. Pat amerikāņi ir atzinuši, ka kļūdījušies, iebrūkot Irākā. Irākā ne tikai netika atrasti masu iznīcināšanas ieroči, arī mieru un stabilitāti valstī pārskatāmā nākotnē ieviest diez vai izdosies. Stabilitātes vietā esam ieguvuši simtiem tūkstošus upuru civiliedzīvotāju vidū. Un diez vai Latvijas ieguvums no līdzdalības šajā agresijā atsver to ļaunumu, ko šāds precedents nodarīja starptautisko tiesību jomā. Šis ir tikai izcilākais Latvijas lojalitātes demonstrēšanas gadījums amerikāņiem. Šodien Latvijas ārpolitikas veidotāju domāšanā ir notikušas zināmas izmaiņas. Protams, bezierunu lojalitāte nav zudusi. Tikai tagad tā tiek izpausta citā virzienā – pret mūsu lielo kaimiņvalsti Krieviju. Nepietika tikai ar Abrenes bezierunu atdošanu un robežlīguma parakstīšanu. Pie varas esošie politiķi pat nespēja vienoties par stingra atbalsta paušanu Igaunijai, baidoties sabojāt attiecības ar Krieviju. Vērojot ārpolitikas veidotāju uzvedību, rodas sajūta, ka nedrīkstam darīt neko, kas kaut mazākā mērā varētu aizskart Krieviju. Ja šodien arvien vairāk Baltijas jūras piekrastē esošas valstis sāk iebilst pret Nord Stream gāzes vada būvniecību, tad Latvija savā lojalitātē pamanījusies apliecināt savu gatavību pret šo projektu neiebilst. Diemžēl arī šoreiz mēs esam nonākuši starp retajiem, kuri negrib saskatīt ne politiskos, ne ekonomiskos, ne ekoloģiskos draudus. Pie viena mēs arī esam to valstu vidū, kas neatbalsta ES enerģētikas komisāra, mūsu tautieša vēlmi samazināt Krievijas gāzes monopolista Gazprom ietekmi Eiropā. Mēs ne tikai neveicinām vienotu ES politiku enerģētikas jautājumos, bet rīkojamies pat pretēji. Godmaņa vadītā valdība bez īpašām diskusijām paziņojusi, ka Latvijā tiks būvēta gāzes elektrostacija. Laikā, kad visa pasaule meklē alternatīvas gāzei un naftai, mēs, par alternatīvas enerģijas ieguves veidiem tik pat kā nerunājot, nostiprinām savu atkarību no gāzes un tātad arī Krievijas. Nesenais spiegošanas skandāls un iespējamā SAB vadītāja nomaiņa tikai pastiprina aizdomas par patieso Krievijas ietekmi uz mūsu politisko eliti. Skumji noskatīties, kad partijas, kuras savā darbībā it kā uzsver nacionālās vērtības, runājot ar Krieviju, savas vērtības un principus piemēro kaimiņa vajadzībām. Vai nākamā lielvara, kurai mūsu politiskā elite būs gatava izpatikt, būs Ķīna? Tad jau var gaidīt, ka drīzumā Tibetas dalailamu Latvijā atzīsim par persona non grata. Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai mēs saprastu, ka Latvijas galvenais partneris un kopīgo interešu aizstāvis ir ES? Lai stiprinātu mūsu drošību un ekonomiskās intereses, ārpolitikas galvenajam uzdevumam vajadzētu būt ES vienotības stiprināšana, kaimiņattiecību uzlabošanai ar pārējām Baltijas valstīm. Diemžēl šobrīd mēs rīkojamies pretēji savām interesēm, jo bieži viena iztapība ASV un Krievijai dažiem ir nozīmīgāka, nekā valsts intereses. Bet varbūt pie vainas ir tas, ka Latvijai nav savas ārpolitiskās vīzijas, nav skaidrs, ar ko kopā un kurp ejam? Tāpēc arī dzīvojam no rokas mutē, atkarībā no situācijas bikli laipojot vienas vai otras lielvaras interešu pavadā.