Par augstpapēžu kurpēm viņam bija taisnība. Patiešām. Ikdienā es tādas vairs nenēsāju, (un tam ir tīri topogrāfisks iemesls - Oslo pilsētai ir izteikts reljefs, un kāpt kalnā augstpapēžu kurpēs ir visai neērti). Bet pirmais cilvēks, ar ko iepazinos tuvāk, bija Katarīna - Oslo Fashion Week laikā. Viņas interese un zināšanas par modi lika man justies kā iesācējai. Studējusi modi Milānā, Katarīna ir staigājoša Oslo modes un dizaina notikumu enciklopēdija. Tas gan viņai ir arī nepieciešamas darbā, jo Kata ir Norwegian Design Council rīkoto izstāžu koordinatore. Viņa savukārt apgalvo, ka norvēģietes ir ļoti ieinteresētas modē. Oslo līdzinās Tokijai ne tikai dārdzības ziņā, bet arī katras Oslo fashionista vēlmei iegādāties Luis Vuitton somu, un katru sezonu jaunas dizaineru saulesbrilles. Mani tiešām sajūsmina Frogner (turīgākais rajons Oslo) kundzes, kas brauc pakaļ kafijai uz visai veca, bet cienījama modeļa velosipēda, uz kura stūres pakarināta somiņa no jaunās Chanel kolekcijas.
Vienā ziņā Tomasam bija taisnība - norvēģi ir ieinteresēti paliekošās vērtībās, un mājas interjera iekārtu ziņā tās ir dizaineru mēbeles. Apģērba ziņā Oslo populāri zināmie itāļu modes nami kā Gucci un britu Burberry dārgajā galā Frognerā. Starp citu, neparasta interese, salīdzinājumā ar Rīgu, kur Marc Jacobs ir tikpat kā nezināms, ir par šo amerikāņu dizaineri, kura mūza ir tulkojumā pazudusī Sofia Coppola. Lētie skandināvu tīkli H&M un Gina Tricot tiek apmeklēti katru dienu, līdzīgi kā pārtikas veikals.
Mēbelēs priekšroka viennozīmīgi tiek dota skandināvu dizaineru darbu oriģināliem. Arne Jacobsen krēsli tiek mantoti no paaudzes paaudzē. Tie, kam nav ko mantot, paši no pirmās nopietnās algas pasūta kaut ko no Fritz Hansen. Dizaineru mēbeļu pirkšanu norvēģi vērtē kā ieguldījumu nākotnē, un neuzskata to par bezjēdzīgu naudas tērēšanu. Principā dzīvoklis tiek vērtēts pēc mēbelēm, kas tajā atrodas. Dizaineru mēbeles ir rādītājs, ka tu esi izglītots pilsonis. Un fakts, ka kāds ir pārkrāsojis vecos Hans Wegner dabīgā koka krēslus persiku krāsā, ir apspriešanas vērts (sak, vai tā vajadzēja?).
Oslo ir daudz dažādu dizaina lietu veikalu, un pavisam nesen, 2006.gada rudenī tika atvērts pirmais specializētais dizaina un interjera preču lielveikals House of Oslo, kurā ir apmēram 20 veikali. Te var iegādāties interjera iekārtošanai nepieciešamas lietas, sākot no traukiem, beidzot ar mēbelēm, pārsvarā skandināvu ražotājus.
Viennozīmīgi interese ir ne tikai par skandināviem. Oslo ir gan visa klasiskā itāļu ražotāju izlase, sākot ar Magis, beidzot ar Boffi, gan dizaina krēslu muzeja īpašnieks Vitra, gan vācu virtuves bulthaup.
Salonā Euklides pagājušā nedēļā tika prezentēts Latvijā mazpazīstams vācu ražotājs WILDE + SPIETH, kas piedāvā vācu arhitekta Egon Eiemann krēslus. Sev Egon Eiermann atklāju gadā, kad dzīvoju Berlīnē, tieši tajā laikā Bauhaus bija viņa darbu retrospekcijas izstāde. (Eiermann plašai publikai zināmākais darbs ir Kaiser Wilhelm Memorial Church ( Kaiser-Wilhelm-Gedächtniskirche) uz Kurfūrstendamm.) Kas attiecas uz viņa krēsliem, tad personīgi man tie pārlieku atgādina viņa kolēģu Charles Eames paveikto, toties galdi, ko ražo Richard Lampert man šķiet izcili, tiešām vienas no labākajām modernisma mēbelēm. Tās ir mans Berlīnes laika materiālās atmiņas. Katrīna gan rauca seju, un teica, viņa apšaubot, ka šīs mēbeles norvēģi pirks. Viņa viennozīmīgi balso par beļģiem Norvēģijas tirgū, un tādiem ražotājiem kā dark, kuru piedāvā tas pats Euklides. -Archiv Berlin
Kā man pastāstīja pazīstama meitene, kas strādā Narvesen, vislielākā pircēju interese ir par interjera un dizaina žurnāliem. Tos pērk, neskatoties uz žurnālu visai augstajām cenām. Varētu teikt, ka interese par interjeru iekārtošanu ir norvēģu tautas nacionālā iezīme. Tāpat kā labas dizaina vēstures zināšanas, iegūtas mājās, sēžot uz kāda no dizaina ikonu prototipiem.