Vēsturiska vizīte vai Stokholmas sindroms?

Gandrīz vai tikām pie vakariņām kopā ar pašreizējo Krievijas prezidentu viņa drauga Žaka dzimšanas dienas svinībās armēņu restorānā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvijai ir nepieciešamas konstruktīvas un draudzīgas attiecības ar kaimiņvalstīm. Un īpaši ar Krieviju un tās pārstāvjiem. Tāpēc lai mēs savu vēsturiski veidoto un ilgstoši kultivēto cietēja un apdraudējuma identitāti papildinātu ar nākotnē vērstu skatījumu un pašlepnumu par sasniegto. Tāpēc lai izmantotu sava ģeogrāfiskā novietojuma un zināšanu priekšrocības savstarpēji izdevīgu attiecību veidošanai un iekšējās ekonomiskās izaugsmes uzturēšanai. Pēc somu parauga, kas neaizmirstot vēstures stundas vienlaicīgi spējuši konstruktīvās kaimiņattiecībās apvienot pašcieņu ar izcilu pragmatismu. Tomēr pēdējā laikā vēsturisko vīzīšu ir bijis tik daudz, ka gribot negribot arvien biežāk jāuzdod jautājums par Latvijas-Krievijas savstarpējo attiecību raksturojošajiem lielumiem un „sauso atlikumu”. Esam parakstījuši vairākas vienošanās un veiksmīgi nonākuši pie pašreizējo robežu legalizācijas. Esam devuši arī izteikti pragmatiskus signālus savam kaimiņam- atbalsta izteikšanā igauņiem bronzas karavīra kontekstā steiga nebija vērojama, neērta „Putina Krievija” neērtā dienā radīta netika un sākotnējie iebildumi pret Gazprom realizēto gāzes cauruļvadu Baltijas jūrā tika nomainīti pret vēlmi kādu atzaru iegriezt Latvijas teritorijā un ērtāk uzsēsties uz Krievijas gāzes adatas. Protams, esam gan arī pretī saņēmuši mājienus, ka varam tikt pie bezmaksas Krievijas gāzes pie zināmiem priekšnosacījumiem. Tas nekas, ka pat Baltkrievijai cena pieaug ar katru gadu. Tas nekas, ka Krievijas prezidenta kandidāts Dmitrijs Medvedevs apgalvojis, ka bezmaksas gāzes nebūs nevienam. Varbūt tomēr iespējamie priekšnosacījumi ir vērojami citu Krievijas amatpersonu izteikumos. Krievijas ārlietu ministrijas tautiešu sadarbības departamenta direktors Aleksandrs Čepurins novembrī atklāti paziņoja, ka Krievija cīnīsies par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā. Savukārt Sergejs Lavrovs aicināja EDSO atzīt 2008. gadu par masveida bezpilsonības gadu, tādejādi pievēršot starptautiskās sabiedrības uzmanību krievvalodīgo iedzīvotāju stāvoklim Latvijā un Igaunijā. Vēl jau pēc Krievijas līdzdalības iesaldēšanas līgumā par konvencionālajiem spēkiem Eiropā tiek arī prognozēta Krievijas karaspēka pārvietošana no Sibīrijas tuvāk Baltijas valstu robežām. Neviļus nāk prātā Stokholmas sindroma analoģija. Abas attiecībā iesaistītās puses ir apmierinātas ar attiecību raksturu. Un tas nekas, ka viena no šīm pusēm faktiski ir kļuvusi par otras puses politikas ķīlnieci.