Armins van Būrens

Izplest rokas kā Jēzum — šī ir raksturīgākā Armina van Būrena poza, ko viņš demonstrē pie dīdžeja pults. Rīgā viņš tiek sagaidīts ar tādu entuziasmu, ko apskaustu jebkura popzvaigzne. Trešo gadu pēc kārtas Armins viesojās kluba Essential Valentīndienas ballītē, bet pirmoreiz — pasaules labākā dīdžeja statusā, ko viņam pērnā gada nogalē piešķīra ievērojamais elektroniskās deju mūzikas žurnāls DJ Mag (uzvarētāju nosaka publisks balsojums internetā).

Publika pārpildītajā Essential deju zālē jau ir transā — viņa dēļ —, vēl pirms Armins sāk spēlēt savu pulsējošo trance setu. Armins, kurš darbojas gan kā dīdžejs, atskaņojot citu mākslinieku skaņdarbus, gan kā producents, veidojot savas kompozīcijas, tiek uzskatīts par trance mūzikas karali. "Klausoties trance, tev ir sajūta, ka pacelies gaisā un dodies izplatījumā — tāpēc arī jāizpleš rokas," iespaidos dalās kluba apmeklētāji, skanot van Būrena setam. Armins savu skanējumu padara daudzveidīgāku, papildinot to ar techno, electro, minimal un underground house elementiem.

Viņa popularitāti, kas jau tagad pasaules mērogā ir milzīga, veicina turnejas, CD un DVD izdošana, kā arī nedēļas radiošovs A State of Trance, ko viņš veido kopš 2001.gada. Armins spēlē klubos, stadionos, pludmales ballītēs un lielos festivālos. Aprīlī viņš izdos autoralbumu Imagine, kurā būs tikai oriģinālās kompozīcijas. Vasarā Armins van Būrens atgriezīsies Rīgā — viņš būs viens no galvenajiem māksliniekiem elektroniskās deju mūzikas festivālā knockOUT, kas 5.jūlijā notiks Zaķusalā.

Vai paaugstinājāt honorāru, kad nokļuvāt dīdžeju topa virsotnē?

Es pat nezinu! Nopietni. Daudzi līgumi, ko es tagad atstrādāju, bija noslēgti, vēl pirms es kļuvu par pasaules labāko dīdžeju. Visas naudas lietas koordinē mans aģents, un es tos ciparus katru dienu nepārbaudu. Man tā ir sava veida pašaizsardzība — es negribu zināt, cik nopelnu vienā naktī. Es, piemēram, nezinu, cik nopelnīšu šajā ballītē Rīgā. Nakts ir gara, un tad spēlējot es rēķināšu galvā: atskaņošu šo ierakstu un kļūšu par 1000 eiro bagātāks! Tā taču nevar. Dažreiz pēc nospēlēta seta atgriežos mājās, man zvana menedžeris un jautā — nu, kā gāja? Es atbildu — fantastiski. Tad viņš saka: zini, tas bija labdarības pasākums, lai savāktu līdzekļus bērniem, kuri slimo ar vēzi, tu par to neko nesaņemsi. Es tiešām nespēlēju naudas dēļ — gribu izklaidēt cilvēkus. Protams, man ir veicies, un mana situācija patlaban ir ļoti labvēlīga.

Kas mainījies jūsu dzīvē līdz ar pasaules labākā dīdžeja titula iegūšanu?

Tas ir personisks sasniegums. Patiesību sakot, man tā būtu vilšanās, ja es nenokļūtu pirmajā vietā. Pirms gada biju 2.vietā, un, ja es noslīdētu uz 4.vietu, tas nebūtu īpaši patīkami. Tajā pašā laikā neesmu no šiem panākumiem pārāk atkarīgs. Īstenībā tas neko nemainītu — es tik un tā sadarbojos ar labākajām koncertaģentūrām un labākajiem klubiem. Jā, honorārs tagad varbūt ir pieaudzis, jo mans vārds piesaista vairāk publikas, bet es strādāju ar tiem pašiem cilvēkiem un klubiem kā līdz šim. Esmu uzticīgs visiem, kuri mani atbalstīja, kad nebiju pirmajā vietā. Ceru, ka viņi būs man uzticīgi arī tad, kad vairs nebūšu pirmais. Kaut gan par mani pēdējā laikā pēkšņi sākuši izrādīt interesi arābu šeihi, piedāvā milzu naudu, bet citādi — bez lielām izmaiņām.

Vai starp labākajiem dīdžejiem ir konkurence?

Konkurence ir, bet tā nav sacensība. Nav jau tā, ka mēs mēģinām cits citu apsteigt. Ir viens līderis, kurš ir priekšā, bet pārējie nevis seko viņam, bet skrien dažādos virzienos, jo mūzika ir mākslas žanrs, kur visi var brīvi izpausties. Drīzāk ir konkurences noskaņojums, jo klausītājiem patīk salīdzināt, kurš ir labāks. Šodien viņi nāk klausīties mani, nākamnedēļ — citu dīdžeju no Nīderlandes. Viņi apspriedīsies, kurš bija interesantāks, un šī interese veicina klubu apmeklētību.

Ar kuriem pirmā desmitnieka dīdžejiem jums ir labas attiecības? Ar kuriem draudzējaties?

Ar visiem! Es veidoju ierakstus ar Tiesto. Labi pazīstu Džonu Digvīdu, mēs ar viņu bieži tusējam. Ar Polu van Daiku esam ļoti labi draugi. Saša man ir viens no lielākajiem iedvesmas avotiem, viņš arī bija viens no pirmajiem, kurš atskaņoja manus ierakstus. Above & Beyond ir lieliski puiši, mēs ar viņiem dalāmies mūzikā un arī kopā pavadām laiku. Ar Karlu Koksu pirms dažām nedēļām izklaidējos Singapūrā. Ar Feriju Korstenu ierakstījām skaņdarbus un draudzējamies joprojām. Infected Mushroom no Izraēlas ir ļoti talantīgi dīdžeji. Ar Dāvidu Guetu bijām kopā DJ Mag balvu pasniegšanas ceremonijā.

Ja esi iekļuvis labāko divdesmitniekā, tev vairs nav par ko uztraukties. Mums visiem ir ideālas savstarpējās attiecības. Esot šajā kompānijā, es biju ļoti apmulsis, kad ieņēmu pirmo vietu. Saša un Karls Kokss ir absolūtas leģendas, personības, kas iedveš godbijību. Katru reizi, kad dzirdu Karlu spēlējam, es stāvu ar pavērtu muti — vau! Tas ir ļoti dīvaini, ka esmu ticis augstāk par viņiem.

Kāpēc tieši Nīderlande bijusi tik veiksmīga deju mūzikas popularizēšanā — visi zina par Nīderlandes dīdžejiem, klubiem, ballītēm?

Deju mūzika Nīderlandē tika pieņemta jau pašos pirmsākumos. Bet, ja es būtu piedzimis nevis 1976.gadā, bet desmit gadus senāk, noteikti spēlētu ģitāru rokgrupā. Kad man bija 16—17 gadu, visi mani draugi klausījās deju mūziku, tas mums bija kaut kas pilnīgi jauns un iedvesmojošs.

Decembrī Rīgā viesojās deju mūzikas superzvaigzne Pols Okenfolds — viņš spēlēja milzīgajā Arēnā Rīga, kur viņa uzstāšanos vēroja daži simti cilvēku. Vai dīdžejiem ir raksturīga vilšanās sajūta, kad viņus klausīties atnāk mazāks pūlis, nekā cerēts?

Jā, protams. Tas var notikt ar jebkuru pirmā desmitnieka dīdžeju — ja priekšnesums tiek slikti reklamēts vai tiek pieņemti citi nepareizi lēmumi par tā rīkošanu. Bet dīdžejam ir jāapmierina publika neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēku ir zālē. Katram māksliniekam ir savi panākumi un izgāšanās. Es varu būt laimīgs, ja uz manu setu atnāk 200 cilvēku un man ir viskija pudele — ar to arī pietiek.

Valda uzskats, ka deju mūzikas ziedu laiki bija 90.gadi, kad daudzi dīdžeji, piemēram, Saša un Pols Okenfolds kļuva par superzvaigznēm un pārcēlās no klubiem uz stadioniem. Ko jūs par to domājat? Kā patlaban attīstās deju mūzika?

Deju mūzika pati par sevi vairs nav jauns žanrs. 90.gados tas bija kaut kas jauns un nepieredzēts, bet arī šobrīd iznāk daudz elektroniskās mūzikas ierakstu, kas ir vērtīgi un cienījami. Tiesa gan, šai mūzikai vairs nav tādas masveida popularitātes kā 90.gados. Cilvēki vienmēr ir teikuši: The Beatles 60.gados bija daudz labāki nekā 70.gados, bet tās ir nostalģiskas jūtas. Katrs mūziķis ir jāskata atsevišķi. Duets The Chemical Brothers pērn izdeva satriecošo albumu We Own The Night, ko cilvēki noteikti klausīsies arī pēc 20—30 gadiem.

Jūs dēvē par trance karali. Kas notiek jūsu valstībā?

Trance saplūst ar citiem žanriem, un tas joprojām ir populārākais elektroniskās deju mūzikas stils, ko pierāda trance dīdžeju augstās pozīcijas DJ Mag topā un deju mūzikas pārdošanas rezultāti. Trance skan citādi nekā pirms pieciem vai septiņiem gadiem, ietverot electro, techno un minimal elementus. Jaunumiem trance un progressive mūzikā ir veltīts mans radiošovs A State of Trance, kas tiek pārraidīts 45 valstīs. Ik nedēļu to klausās septiņi miljoni cilvēku. Pagājušajā nedēļā sagatavoju 339.raidījumu.

Vai varat nosaukt vietas un reģionus, kur notiek labākās deju mūzikas ballītes?

Globalizācijas un interneta izplatības iespaidā pasaulē vairs nav vienas noteiktas vietas, kas būtu deju mūzikas centrs. Es tikko atgriezos no Dienvidamerikas, kur spēlēju stadionos 40 000 klausītājiem. Trance tikai ienāk tajā reģionā, tādēļ publika to uztver ar īpašu entuziasmu — Argentīnā, Brazīlijā, Meksikā. Trance joprojām valda ASV un Kanādas klubos. Austrālijā uz manu Armin Only sērijas setu atnāca 10 000 cilvēku. Liela interese ir vērojama Dienvidaustrumu Āzijā. Arvien labāk šo mūziku saprot Ķīnā — visi par to fano. Tas pats Japānā. Austrumeiropa ir aktīva — Baltijas valstis, Rumānija, Ungārija. Mani aicina pat uz Francijas klubiem — lai gan šī valsts senāk tika uzskatīta par house teritoriju. Joprojām spēcīga ir Lielbritānija, bet Nīderlande ir ideāla vieta lielām ballītēm.

Kā klājas Ivisas salai?

Tā joprojām ir deju mūzikas Meka vasaras sezonā. Jūs neatradīsiet nevienu citu salu, kur atrastos septiņi pasaules lielākie klubi un kur vienā nedēļā jūs varat dzirdēt visus superdīdžejus. Vasarā es spēlēju ne tikai Ivisā, bet arī citos Eiropas kūrortos Kiprā un Grieķijā, katru gadu man nākas dzirdēt: Mikona ir jauna Ivisa! Aja Napa ir jauna Ivisa! Es tur ierodos un skatos — nu, kur ir septiņi lielākie klubi?! Kur ir labākie dīdžeji?! Kur ir mūsu iecienītākie restorāni?! Kur ir bārs Cafe del Mar?! Nav citas vietas, kas līdzinātos Ivisai! Tā ir unikāla.

Jūs pieminējāt arābu šeihus. Vai jums ir daudz pasūtījumu no slavenībām un turīgiem cilvēkiem spēlēt privātajās ballītēs?

Man nepatīk uzstāties tādās ballītēs, un 99,9% gadījumu es no tām atsakos. Man bija viens pasūtījums no krievu uzņēmēja, kurš Telavivā precējās ar izraēliešu modeli. Es jau aizmirsu viņa vārdu, bet viņš piedāvāja tādu naudu, no kuras es nespēju atteikties… Ziediem vien viņi iztērēja miljonu ASV dolāru; es spēlēju pēc Gipsy Kings, tas viss bija ļoti aizkustinoši.

Vai viņi gribēja, lai jūs atskaņotu noteiktus skaņdarbus?