Divas karalienes nekad nav satikušās dzīvē, un viņas nesatiekas arī šajā izrādē. Katra ir savā pasaulē – uz savas rotējošās platformas. Gaetāno Doniceti operas Marija Stjuarte jauniestudējums Zalcburgas festivālā atstāj hipnotisku un galvu reibinošu efektu vārda tiešā nozīmē. Darbība notiek uz nepārtraukti rotējošiem diskiem. Varoņi visu laiku ir kustībā, viņi kaut kur iet, bet tā arī nekur neaiziet. Šķiet, ka pamats zem kājām nav stabils. Viens nepareizs solis, un var notikt liktenīgs kritiens.
Jā, Doniceti bel canto meistardarbu var iestudēt arī šādi, un opera tikai iegūst papildu iedarbības spēku. Izrāde ir skaista un laikmetīga, tā ir iespaidīga gan muzikāli, gan dramatiski. Par to ir jāpateicas Vīnes filharmonijas orķestrim un itāļu diriģentam Antonello Manakordam, kā arī divām fantastiskām amerikāņu dziedātājām – soprānam Lizetei Oropesai (Marija Stjuarte) un mecosoprānam Keitai Lindsijai (Elizabete) –, kuras padara šo piedzīvojumu neaizmirstamu.
Zalcburgas festivālā Marija Stjuarte tiek spēlēta Lielajā festivāla namā/Grosses Festspielhaus, operu varēs dzirdēt līdz 30. augustam.
Zemapziņas balets
Komplimentus ir pelnījis Marijas Stjuartes iestudējuma autors – vācu režisors un scenogrāfs Ulrihs Raše. Savās drāmas teātra izrādēs viņš izmanto nepārtrauktu kustību un intensīvu apgaismojumu, režisora darbības pamatā ir senā grieķu dramaturģija. Ulrihs Raše ir dzimis netālu no Vupertāles, kur jau no mazotnes viņu iedvesmojusi Pīnas Baušas dejas trupa. Viņš ir studējis mākslas vēsturi un salīdzinošo literatūrzinātni. Drāmas teātrī Ulrihs Raše strādā kopš 2002. gada. Marija Stjuarte ir viņa trešais darbs mūzikas teātrī pēc Riharda Štrausa Elektras iestudējuma Ženēvas Lielajā teātrī (2022) un Johana Sebastiāna Baha Jāņa pasijas iestudējuma Štutgartes Valsts operā (2023).
Zalcburgas festivālā Doniceti lirisko traģēdiju Ulrihs Raše ir pārvērtis par Marijas Stjuartes galveno varoņu zemapziņas baletu. Izrādē piedalās Zalcburgas Eksperimentālās dejas akadēmijas SEAD mākslinieki – viņi iemieso varas mehānisma spēku, kurš ietekmē karalienes un manipulē ar tām. Horeogrāfiju ir iestudējis Pols Blekmens, izrādes gaismu mākslinieks ir Marko Džusti, videomākslinieks – Florians Hecs, kostīmu māksliniece – Sāra Švarca.
Soprāns Lizete Oropesa atveido titullomu operas Marija Stjuarte jauniestudējumā Zalcburgas festivālā. Foto – Monika Ritershausa
"Šī Marija Stjuarte nav vēsturiska kostīmdrāma, bet gan darbs par varu, izdzīvošanu un eksistenciālu apdraudējumu," sarunā ar izrādes dramaturģi Ivonnu Gebaueri norāda režisors Ulrihs Raše. "Centrā ir divas sievietes, kuru antagonisms ir vairāk nekā vienkārša sāncensība – tas ir pretēju dzīves plānu atspoguļojums un vienlaikus daļa no sistēmas, kura viņas kontrolē, izmanto un nostāda vienu pret otru. Tas ir stāsts par projekcijām, vēlmēm, politiskajiem mehānismiem un varas ietekmi uz divu sieviešu ķermeņiem. Tas, kas no ārpuses izskatās kā galma etiķete, izrādās pastāvīgs ārkārtas stāvoklis. Uz skatuves nav redzams galms, bet gan mašīna, un katrai tās kustībai ir sekas. Šis ir darbs par divām karalienēm, kā arī par sistēmu, kas vērsta pret pašu dzīvi," saka režisors.
Konfrontācijas arhitektūra
Izrāde piedāvā spēcīgus, lakoniskus vizuālos tēlus. Uz skatuves ir trīs lieli diski (daži kritiķi tos nodēvējuši par karuseļiem) – uz diviem atrodas varoņi, un vēl viens ir virs viņu galvām. Vai esam kosmosā? Nākotnē? Varbūt tā izskatās pēcnāves dzīve? Tā ir pasaule, no kuras ir izskausts viss materiālais, taču ir saglabājušās emocijas, intrigas, cīņa par varu.
"Man uzreiz bija skaidrs – šai operai vajadzīgs scenogrāfiskais risinājums, kas nevis ilustrē, bet rada telpu iekšējiem un ārējiem konfliktiem. Mums ir darīšana ar brutālas varas sistēmu, kas maskējas kā politisks iemesls. Es radīju skatuvi, kas darbojas kā aparāts: divi lieli, rotējoši diski simbolizē divas karalienes, savukārt trešais disks nošķir vienu no otras vai arī savieno viņas ar videoprojekciju palīdzību. Tā ir konfrontācijas, spoguļattēlu un ieslodzījuma arhitektūra. Brutalitāte, ar kādu sižets virzās uz Marijas sodīšanu, prasa formu, kas padara šo procesu redzamu – nevis naturālistiski, bet ar kustību, ritmu un berzi telpā. Disks, kas lido virs varoņu galvām, ir kā virsma Elizabetes iekšējiem tēliem: videoprojekcijās Marija neparādās tāda, kāda viņa ir, bet tāda, kādu viņu iedomājas Elizabete, – pārāka, valdzinoša, bīstama. Šī ilūzija kļūst par apsēstību un galu galā par nāvessoda attaisnojumu," izrādes noformējumu raksturo Ulrihs Raše.
Mecosoprāns Keita Lindsija atveido karalieni Elizabeti operas Marija Stjuarte jauniestudējumā Zalcburgas festivālā. Foto – Monika Ritershausa
Marija un Elizabete ir sāncenses, kuras ir eksistenciāli atkarīgas viena no otras. Ir zināms, ka reālajā dzīvē karalienes nekad nav satikušās, bet viņas saista liktenis. Izrādes režisors uzsver: "Katra varone definē sevi otras atspoguļojumā. Gan Marija, gan Elizabete gadiem ilgi vajā un iztēlojas otru, cīnās ar otru. Doniceti vispirms parāda katru karalieni atsevišķās ainās, un katrā ainā neesošā sieviete apliecina savu klātbūtni. Kad Elizabete runā, viņa vēršas pie Marijas. Kad Marija runā, viņa vēršas pie Elizabetes. Operā notiek psiholoģisks dialogs, kas rit vēstulēs, skatienos, atmiņās un asarās. Savā iestudējumā mēs padarām šo iedomāto klātbūtni redzamu. Divi diski simbolizē abas sievietes kā antitēzes. Skatītāji redz, ko dara viena sieviete, kamēr otra runā. Tādējādi rodas pastāvīgs ķermeņu, domu un projekciju dialogs. Attiecības bez tuvības – un tieši tāpēc neizbēgamas."
Melanholija balsī
Spilgtā teātra valodā iestudējums vēsta par politiku, varu, izdzīvošanu un sieviešu eksistences trauslumu vīriešu kontrolētajā sistēmā. "Marija un Elizabete šķiet spēcīgas sievietes, bet viņu rīcību pastāvīgi pārbauda, komentē un ietekmē vīrieši, reliģiskie un politiskie grupējumi. Izrāde parāda šo mehānismu: ap divām sievietēm veidojas vīriešu grupas, kuras viņas sargā, novēro un pakļauj. Tas nav stāsts par reālistisku galmu vai vēsturiskām frakcijām, bet gan simbolisku varas struktūru, kurā sieviešu ķermenis ir objekts, kas tiek gan iekārots, gan kontrolēts," skaidro režisors.
Starp divām sievietēm ir Lesteras grāfs Roberts (iedvesmojošs uzbeku tenora Behzoda Davronova sniegums) – Marija viņu mīl, Elizabete viņu iekāro. Roberts ievieš kustību statiskā sistēmā, izraisot greizsirdību, neuzticību un naidu. Džordžu Talbotu jaudīgi atveido krievu bass Aleksejs Kulagins.
Izrāde Marija Stjuarte ir skaista un laikmetīga, tā ir iespaidīga gan muzikāli, gan dramatiski. Foto – Monika Ritershausa
Izrādes ritmu perfekti uztur maestro Antonello Manakorda pie Vīnes filharmoniķu diriģenta pults. Viņš uzmanīgi seko dziedātājiem, kuriem ir ne tikai jāizpilda Doniceti sarežģītie vokālie uzdevumi, bet arī ķermeniski jāiekļaujas izrādes horeogrāfijas plūsmā. Koloratūrsoprānam Lizetei Oropesai Marijas Stjuartes loma joprojām ir repertuāra jaunums – pērn decembrī viņa debitēja šajā partijā Madridē. Viņas Marija Stjuarte skan ļoti liriski, viņas balss ir ietīta melanholijā un skumjās. Marijā Stjuartē Lizete Oropesa nevis ārišķīgi izrāda savas vokālās spējas, bet iejūtas šajā traģiskajā tēlā un pilnībā to izdzīvo – opera ielūkojas Skotijas karalienes iekšējā pasaulē viņas dzīves pēdējās 24 stundās.
Mecosoprāns Keita Lindsija apbur ar Elizabetes tumšo enerģiju un iekšējo nervozitāti, kas izpaužas viņas ķermeņa valodā (Keitai Lindsijai, kuras repertuāra amplitūda ir no baroka mūzikas līdz laikmetīgajai operai, šī ir debija Elizabetes partijā). Abām varonēm ir ļoti atšķirīga kustību partitūra: Marijas Stjuartes gaita ir viegla un gaisīga, savukārt Elizabete ir spriedzes pārņemta. Viņas ir kā baltais un melnais gulbis.
Gandrīz katarse
Lizete Oropesa savu uzdevumu Marijas Stjuartes lomā formulē šādi: "Es vēlos izpētīt šīs sievietes traģēdiju – sāpes, ko izjūt Marija Stjuarte, ciešanas, kas tiek uzkrautas uz viņas pleciem, sazvērestības un intrigas, kurās viņa ir iesaistīta. Es sev jautāju, ko mēs kā cilvēki, kā sabiedrība esam iemācījušies pēc visiem šiem gadsimtiem. Es koncentrējos ne tikai uz dziedāšanu, bet arī uz Marijas cilvēciskuma, tīrības un taisnīguma izpausmi. Mani pašu iestudējumā visvairāk fascinē dziedāšanas un liela fiziskā izaicinājuma kombinācija. Esmu dziedātāja, kura savā sniegumā izmanto visu ķermeni. Ulriha Rašes izrādē mēs vienmēr esam kustībā. Dziedot man ir jādomā par to, kā es izskatos, kā skan balss, vai man pietiek elpas nākamajai frāzei, bet šajā iestudējumā es atkal un atkal «atgriežos» savā ķermenī, man nav laika uztraukties par citām, varbūt vairāk virspusējām lietām. Kustībā ir dziļa spriedze, bet tā nav sastingusi spriedze – tā visu laiku mainās un rada manī brīvības sajūtu. Tā ir gandrīz katarse, un es ceru, ka arī muzikāli rodas kaut kas fantastisks."
Elizabetes atveidotāja Keita Lindsija piebilst: "Dziedāšana ir sava veida kustība uz priekšu. Šajā iestudējumā mums ir jāliecas uz priekšu, lai veiktu nākamo soli, un tas veicina kustību. Ar radošo komandu esam daudz apsprieduši platformu griešanās ātrumu un to, kā mainās temps. Kustība un ritms palīdz mums radīt tēlus – galu galā arī operas varones bieži nav pārliecinātas par to, kāds būs nākamais solis. Tas ir saistīts ar ķermeņa un prāta savienojumu."
Marija Stjuarte
Diriģents Antonello Manakorda, režisors Ulrihs Raše
Zalcburgas festivālā 23., 30. augustā