Latvijā jums ir ļoti daudz fanu. Šajā reģionā, kur līdz šim vēl neesat bijis, jūsu mūzikai klausītāju sirdīs ir īpaša vieta. Tā ir vairāk nekā mūzika. Mana paziņa joprojām glabā divus jūsu portretus, kas izgriezti no 70.gadu žurnāliem, — jūs bijāt pilnīgi citas pasaules simbols. Vai jums pašam ir īpaša noskaņa, viesojoties jaunās pilsētās?
Man ir ļoti interesanti uzstāties tur, kur vēl neesmu bijis. Man tas ir liels noslēpums, cik daudz no manas mūzikas cilvēki pazīst, un es ļoti gribu to uzzināt. Parasti jaunās pilsētās uz maniem koncertiem atnāk daudz gados jaunu cilvēku, kuri nepazīst manas karjeras vēsturi tik labi kā publika Anglijā. Lielbritānijā uz maniem koncertiem nāk visas paaudzes — no pusaudžiem līdz cilvēkiem, kuriem ir pāri sešdesmit. Pagājušajā nedēļā Belgradā un Zagrebā manos koncertos bija galvenokārt cilvēki, kuri ir divreiz jaunāki par mani, — un man jau ir 62 gadi! Šiem koncertiem ir arī atsvaidzinošs efekts — ir ļoti svarīgi, kāda publika ir zālē. Protams, es esmu ļoti pateicīgs visiem klausītājiem, kuri gadu garumā ir sekojuši līdzi manai karjerai un palikuši man uzticīgi. Nesen man bija iespēja klātienē un ļoti tuvu redzēt savu publiku — Viktorijas un Alberta muzejā Londonā notika diskusija, kas bija veltīta jaunajai grāmatai par Roxy Music pirmsākumiem. Tā ir mūsu vēsture līdz 1972.gadam — līdz pirmā albuma izdošanai. Es biju pārsteigts, cik dažādi cilvēki atnāca paklausīties mūsu sarunu ar grāmatas autoru.
Vai pats bieži atceraties savu pagātni?
Es vairāk domāju par tagadni. Man jāatgūst nokavētais laiks. Pēc 1983.gada es nekoncertēju pārāk bieži, un tagad man ir iespēja dziedāt pilsētās un valstīs, kurās senāk neesmu bijis. Es jūtu, ka tā ir mana atbildība pret manu mūziku un sevi pašu. Man gribētos uzstāties visur — un tas ir tieši tas, ko es tagad daru. Protams, pagātne ir ļoti svarīga — man ir plašs repertuārs, un neviens cits, izņemot mani, šīs dziesmas vairs neizpildīs. Nākotne man arī ir interesanta. Biju pieradis vairāk laika pavadīt ierakstu studijā, bet tagad visvairāk laika pavadu uz skatuves. Šī turneja turpināsies līdz decembrim. Janvārī un februārī pievērsīšos jauniem projektiem, taču vēl neesmu izlēmis, ko tieši darīšu. Vai nu ķeršos klāt solodziesmām, ko iesāku pērn, vai īstenosim iesākto grupas Roxy Music projektu. Izlemšu vēlāk.
Nesen izteicāties, ka jums jau ir tik bagāts repertuārs, ka vairs nav īpašas vēlmes sacerēt jaunas dziesmas…
Es joprojām saceru dziesmas, bet intensitāte vairs nav tāda kā karjeras sākumā. Šogad esmu turnejā, un man vienkārši nav laika strādāt ar jaunām dziesmām. Visu laiku esmu ceļā — pēdējās nedēļās biju Marokā, Balkānu valstīs un tagad Kazahstānā.
Kā izvēlaties dziesmas koncertiem — konkrēti šai turnejai?
Allaž cenšos piedāvāt kvalitatīvu izlasi. Es zinu, ka man noteikti būs jāizpilda dziesmas, ko cilvēki mīl un pazīst, tad es mēģinu ieviest programmā kaut ko interesantāku un mazāk pazīstamu no dažādiem albumiem. Parasti koncertos izvēlos dziesmas no sava solorepertuāra, bet šajos koncertos skan arī daži Roxy Music gabali. Dzirdēsiet dziesmas, kas aptver visus manas radošās dzīves periodus. Obligāti nospēlēsim arī dziesmas no jaunākā albuma Dylanesque. Koncertos vienmēr gribu izmantot savas pavadošās grupas priekšrocības — šajā turnejā uz skatuves esam kādi desmit cilvēki. Man ir trīs brīnišķīgi ģitāristi, tādēļ tieši ģitāras daudzējādā ziņā nosaka koncerta skanējumu. Viens no ģitāristiem — Kriss Spedings — ir ļoti slavens; mums ir arī pavisam jauns ģitārists Olivers Tompsons, kurš vēl ir pusaudzis, ļoti talantīgs. Ar mums kopā spēlē bundzinieks Endijs Ņūmarks — viņš piedalījās Roxy Music albumu ierakstā.
Daudzi jūsu albumi — Taxi, As Time Goes By, Frantic un Dylanesque — ir veltīti citu autoru mūzikai.
Kā jūs nonācāt līdz sajūtai, ka dziesmu interpretācijas, kaverversijas var sagādāt baudu jums kā izpildītājam un ka jūs varat dzirdēt sevi citu cilvēku sacerētās dziesmās?
Mana aizraušanās ar citu autoru dziesmām sākās jau sen. 1973.gadā es laidu klajā savu pirmo soloalbumu These Foolish Things, šajā projektā man bija interesanti būt dziedātājam, aranžētājam un producentam, bet ne autoram. Mana mūzikas gaume vienmēr bijusi ļoti atšķirīgu stilu salikums, ko varētu uzskatīt par visai dīvainu. Mans pirmais solo hits bija Boba Dilana dziesmas A Hard Rain"s A–Gonna Fall, tad 30.gadu dziesma These Foolish Things. Mans pirmais soloalbums iezīmēja virzienus, ko es izvēlējos arī vēlāk savā karjerā. Man ir interesanti paņemt citu autoru dziesmu un piedāvāt savu interpretāciju — to dara arī džeza mākslinieki, kuri, izmantojot jau esošas mūzikas konstrukcijas, veido savus, neatkārtojamus skaņdarbus.
Gadu garumā jūsu panākumu noslēpums bija ne tikai mūzika, bet arī jūsu nevainojamais vizuālais tēls. Jūs dēvē par stila ikonu. Vai tā bija apzināta izvēle — kļūt par zvaigzni, kurai vienlīdz svarīga ir mūzika, mode un māksla?
Vizuālā kultūra mani vienmēr ir saistījusi. Es studēju mākslu universitātē, un tā joprojām ir viena no manām lielākajām kaislībām. Patiesību sakot, es joprojām jūtos tuvāk mākslas, nevis mūzikas pasaulei. Kaut gan manas dzīves balsts ir mūzika, manas intereses vienmēr bijušas ļoti vizuālas. Mani vienmēr fascinē dažādas dizaina izpausmes: mode, kino, auto, arhitektūra, glezniecība. Šai pasaulē ir tik daudz ko atklāt, tik daudz ko iemācīties — vajag tikai atvērt acis Es pats arī vienmēr esmu gribējis izpausties dažādos veidos. Visi izcilie dziedātāji, kurus es apbrīnoju, būdams pavisam mazs zēns, vienmēr izskatījās smalki un ekstravaganti: džeza zvaigzne Čarlijs Pārkers vai soul mūzikas dziedātājs Otiss Redings. Viņu uzstāšanās un mūzikas pasniegšanas veids bija ļoti īpašs un iespaidīgs, šīs tradīcijas mani iedvesmoja.
Jums piemīt aristokrātisks šarms un stāja — augstākās sabiedrības pazīmes, bet jūs esat no ļoti vienkāršas angļu strādnieku ģimenes. Kā to var izskaidrot?
Cilvēkiem ir tendence nedaudz pārspīlēt. Ja mani tādu redz, man nekas nav pretī. Es to redzu daudz vienkāršāk — labas manieres, un viss.
Jums bija epizodiska loma kritiķu slavētajā filmā Brokastis uz Plūtona. Vai redzēsim jūs vēl kādā filmā?
Pagaidām, nē. Tajā filmā es parādījos vien divas minūtes. Ja mani aicinās vēl — noteikti filmēšos. Vakar lidmašīnā skatījos filmu Karību jūras pirāti. Pasaules malā — un pēkšņi pamanīju Kītu Ričardsu no The Rolling Stones! Viņš izskatījās satriecoši, īsts pirāts. Dažreiz var atļauties piedalīties kādā filmā, lai padarītu savu darbību daudzveidīgāku — joka pēc. Nekas nopietns tas, protams, nav.
Jūs esat slavens siržu lauzējs, esat apbūris sievietes visā pasaulē. Ko jums pašam nozīmē sieviešu seksualitāte? Kādām sieviešu īpašībām jūs pievēršat uzmanību?
Ak, Dievs... Tik daudzām... Mans priekšstats par sievietēm veidojās bērnībā, kad skatījos klasiskās Holivudas filmas ar izcilām zvaigznēm — Merilinu Monro, Grētu Garbo. Man ļoti patika arī Marlēne Dītriha. Jau tajā vecumā mani saistīja krāšņu sieviešu pievilcība. Sievietē es augstu vērtēju arī humora izjūtu — tas ir ļoti svarīgi! Es apbrīnoju greznus sieviešu tērpus, vīriešu apģērbs taču ir tik garlaicīgs. Ja modes nedēļas laikā esmu Parīzē, vienmēr apmeklēju modes skates. Ekstravagantākos, teatralizētākos šovus iestudē Džons Galjāno, viņa kolekcijas vienmēr ir interesantas. Man patīk arī Aleksandrs Makvīns un Marks Džeikobss. Vīriešu modē priekšroku dodu tradicionālām lietām ar kādu neparastu akcentu. Man patika Edija Slimāna vīriešu kolekcijas Christian Dior namā. Tagad es izmantoju Neapoles drēbnieka Mariāno Rubinači pakalpojumus — viņš man šuj ļoti kvalitatīvus vecmodīga stila uzvalkus.
Pēdējais jautājums. Mana paziņa, kuru jau minēju sarunas sākumā, ļoti vēlējās uzzināt, kādu parfīmu jūs lietojat? Viņa vēlas iesmaržot savu spilvenu...
Man patīk daudzas lietas, es dzīvē vienmēr eksperimentēju. Mariano Rubinacci nesen laida klajā ļoti labu jaunu parfīmu. Vēl viens ļoti, ļoti labs parfīms ir Mark Birley, ko var nopirkt tikai dažos veikalos. Londonā tas ir pieejams lielveikalā Harrods.