Laiks, kad Džeku Vaitu bija iespēja sagaidīt tik mazās vietās kā Sapņu fabrika Rīgā, kur viņš ar The White Stripes koncertēja pirms deviņiem gadiem, ir pagājis. Nu viņu pazīst un grib visi – kaut vai izteikti popsīgās Litlvillija Džona kaverversijas I’m Shakin’ dēļ, bet tā koncertos netiek atskaņota. Patiesībā jau arī divatā ar Megu Vaitu Džeks ir uzstājies uz festivālu galvenajām skatuvēm, un arī par Arēnu Rīga krietni lielākajā Londonas arēnā O2 viņiem bija paredzēts spēlēt 2007. gadā, un 19. novembra koncerts bija kā kompensācija par to reizi, kad Megas slimības dēļ uzstāšanās tika atcelta.
Par iesildītājgrupu Lucius no Bruklinas (nevis no Latvijas, kur savulaik arī bija grupa ar šādu nosaukumu) nav šaubu, ka tā ir paša Džeka Vaita izvēle, jo, zinot viņa mūziku, ir radies kaut kāds priekšstats par viņa gaumi. Divas šarmantas vokālistes, kuras spēlē arī taustiņinstrumentus un perkusijas, bundzinieks, kurš stāv kājās pēc jaunā viļņa modes, un divi virtuozi ģitāristi, bet nav basģitārista – gluži kā The White Stripes. Vairākas dziesmas ir potenciāli hiti, un slavas vārdus ansamblim jau veltījis laikraksts The New York Times un žurnāls Rolling Stone. Uzstāšanās beigās Lucius uz skatuves pievienojas Džeka Vaita grupas basists ar kontrabasu un vijolniece, lai uzdziedātu.
Tikšanās aci pret aci
No abām pusēm bīdāmais baltais priekškars aizveras, un turpinās lielā gaidīšana. Mobilajiem alus un vīna tirgotājiem atsā kas pļaujas laiks – no gaidīšanas vairāku stundu garumā viens no līdzās stāvošo jautro geju trijotnes jau laižas miegā, balstoties pret saviem draugiem, bet tribīnēs brīvu vietu vēl gana – vai patiešām koncerts nebūs izpārdots? Šeit taču ir Londona! Kā vēlāk izrādījās, tomēr bija sold out.
Pirms koncerta notiek neliela instruktāža – priekšā iznāk viens no Džeka Vaita apkalpojošā personāla vīriem ar viedtālruni rokā un lūdz vai, precīzāk, pieprasa necelt pāri galvām šos nolādētos rīkus, kas aizsedz skatu aiz muguras stāvošajiem, jo tiem, kuri bez foto nespēj neko no dzīvē pieredzētā atcerēties, pēc koncerta būšot iespēja lejupielādēt kvalitatīvas bildes. Savas runas noslēgumā viņš novēl publikai baudīt rokenrola šovu.
Pēc neilga brīža arī pats vakara varonis, licis publikas emocijām aiziet pa gaisu virpuļu virpuļiem (slodze kājām pirmajās rindās, lai nepakristu, ir pamatīga) jau ar ievadošo The White Stripes dziesmu Fell in Love With a Girl, uzsver, ka šī ir viņa un grupas tikšanās aci pret aci ar klausītājiem, jo nav nekādu ekrānu, kuros skatīties koncertu kā televizorā. Publika gan ir nelabojama, un daudzi tomēr velk ārā savus telefonus, nerespektējot mākslinieka vēlmes un saņemot nosodījumu no citiem, kuriem Džeka Vaita prasība ir likums.
Kāds vīrs gados grūsta krietni iereibušu klausītāju ar gaisā paceltu telefonu, kliedzot: "Novāc to draņķi! Šie ir f***ing sešdesmitie!" Un Vaita koncertā nostiprinās jau ar pirmajām savulaik dzirdētājām The White Stripes dziesmām iesakņojusies pārliecība, ka mēs, šajā laikā dzīvojošie, varam būt pateicīgi Visaugstākajam, ka mums ir iespēja klātienē baudīt viņa koncertu. Tas mūsdienās ir tas pats, kas 70. gados Lielbritānijā un ASV dzīvojošajiem redzēt Led Zeppelin labākajā formā; šodien tas tādā līmenī nebūtu iespējams arī tad, ja grupas bundzinieks Džons Bonems būtu dzīvs un mūziķi joprojām koncertētu. Katrai desmitgadei ir savi varoņi, kurus varam saukt par ģēnijiem un kuru laikabiedrus pārējiem atliek tikai apskaust.
Viss krīt un gāžas
Kā parasti eleganti tērptā un sev raksturīgi ar cigareti uz skatuves iznākušā Džeka Vaita matu sakārtojums koncerta sākumā atgādina Elvisu, taču ātri vien šī frizūra izjūk, un publikas acu priekšā ir ierastais izspūrušais un mežonīgais Džeks Vaits, kura ceļā viss krīt un gāžas, – trīs tehniskie vīri melnos uzvalkos un hūtēs dabū pasvīst ne mazāk kā pats varonis, skrienot un ceļot apgāztos mikrofonu statīvus, sagatavojot nākamās ģitāras un pieļaujot arī kļūdas – vienā mirklī tehniķis tur ģitāru pa tvērienam vairākas minūtes, taču Vaits tomēr nolemj vēl nospēlēt pagaru solo ar iepriekšējo, kādā citā brīdī pasniegtais instruments nav izrādījies pareizais, un Vaits to dusmīgs aizmet pa gaisu, bet tūliņ tiek padots nākamais, kas tomēr der.
Džeks izturas pret ģitārām līdzīgi kā autokrosa braucējs pret savu auto, triecot to bez žēlastības pa neceļiem, dubļiem un bedrēm, lai sasniegtu rezultātu, nevis kā pedants, kurš rūpējas, lai mašīnai nebūtu ne skrambiņas vai neglīta pleķa, piebremzējot pie katras bedrītes un cenšoties apbraukt arī vietas, kur krīt kaiju kakas. Arī Vaitam galvenais ir rezultāts, tātad viņa mūzika, nevis ģitāras saudzēšana – koncerta pirmās daļas noslēgumā viņš aptin ģitāras siksnu ap mikrofona statīvu, un, aizveroties baltajam priekškaram, var dzirdēt, kā ģitāra ar milzu troksni atsitas pret grīdu. Vairākas reizes iemalkojis vīnu, Vaits arī pudeli nikni izšķaida pret grīdu. Tehniķis ar lupatu jau tūdaļ ir klāt – neviens uz izlijušā vīna nepaklūp, un "uz īso" arī nekas nesaiet.
Vērot skatuves kreisajā pusē izvietoto ritma vīru – melnādainā bundzinieka Daru Džonsa un basista Dominika Deivisa – saspēli ar acu skatienu un ķermeņa izteiksmīgo valodu arī ir tik liela bauda, ka var aizrauties un aizmirst, ka jāskatās uz galveno varoni. Skatuves dziļumā ar nezūdošu viedu smīnu sejā darbojas grupas vecākais dalībnieks Fets Kaplins, kurš atgādina pasaku burvi, ar stīlģitāru "pavelkot" jebkuru Vaita ģitāras solo, brīžiem spēlējot arī tās vijoles partijas, kas vijolniecei un eņģeļa balss īpašniecei (Džeka Vaita vārdiem) Lilijai Mejai Rišai nav pa spēkam, un spocīgo instrumentu, ko sauc par tereminu, – tas darbojas bez fiziska kontakta un izgudrots Krievijā 1928. gadā.
Tun, tu-du-du-du-dū-dū
Redzu, ka taustiņinstrumentu virtuvē skatuves labajā pusē nav tas pats mūziķis, kas bija Polijas festivālā Opener. Tā arī ir atbilde, kāpēc visiem grupas dalībniekiem ap kreiso roku ir melna lentīte. Melnādainais taustiņinstrumentālists Aikijs Ouenss, kurš spēlēja arī grupā Mars Volta, Meksikas turnejā oktobrī tika atrasts miris viesnīcas numurā. Diagnoze – sirdstrieka. Ziņās atrodama piebilde – numurā atrastas narkotikas un alkohols. Turneja tika pārtraukta. Ouensa vietā tagad ir Dīns Fertita, kurš spēlē Džeka Vaita grupās The Raconteurs un The Dead Weather.
Pašam koncerta noslēgumam tiek taupīta dziesma, kuras ievadu publika, gluži tāpat kā agrāk Deep Purple dziesmas Smoke on the Water sākumu, dungo arī koncerta vidū, kad priekškars aizvēries pēc The Raconteurs hita Steady As She Goes. Kopš sākuma pagājusi tikai stunda, un tā ir pārāk pesimistiska prognoze – dungot neizbēgamo finālu Seven Nation Army, kad Vaitam un grupai padomā vēl krietna koncerta otrā daļa, nevis viena vienīga noslēguma dziesma. Festivālā Opener Polijā koncerts ilga pusotru stundu – Londonā, kurp speciāli uz to devušies cilvēki arī no citām valstīm, tas nedrīkstētu būt īsāks. Tā arī notiek, turklāt seko tas, ko esam visvairāk gaidījuši, – The White Stripes dziesmu lavīna un The Raconteurs otrais lielākais hits Broken Boy Soldier. Un tad, Vaitam ar koncertā vēl neredzētu mazu akustisko, bet safūzēto ģitārīti sākot spēlēt nodevīgo ievadu "tun, tu-du-dudu- dū-dū", kas atkal desmitiem apmeklētāju liek izvilkt no kabatām savus telefonus, lai šo, iespējams, vienīgo koncertā patiesi gaidīto mirkli nofilmētu, ir jāatceras skarbā patiesība, ka visam labajam kādreiz jābeidzas. Atkal jābūt reklāmai – Džeka Vaita koncertu baudīšanu nevar pārdozēt, un mēs esam tie izredzētie, kam to iespējams pārbaudīt uz savas ādas.