Dzintaros uzstāsies Pelageja

Nošu lapā to nepierakstīt un vārdiem nepateikt, tādēļ par parastu mūziku saka – tā TROKŠŅO, bet par vēju saka – DZIED. Arī Pelageja DZIED – kā vējš, kā zvaigznes, kā lietus dārzā.

Tūkstošiem gadu visas tautas dziedājušas par to, kas tām visdārgākais. Un izrādās, ka visos laikos gan tuksnešu plašumos, gan ledāju ieskautās ielejās visas dziesmas bijušas par vienu un to pašu. Vienkārši par dzīvi. Tāda ir pasaules mūzika. Viedā Sezārija Evora, dzirkstošais Gorans Bregovičs, skumjā Mariza, viņu balsīs tā atskan un vijas. Krieviju šajā plejādē pārstāv Pelageja. Tā ir pavisam citāda lielās kaimiņvalsts mūzika, ne tāda, kādu esam pieraduši dzirdēt radiostacijās un TV kanālos.

Pelagejai ir 21 gads, un 16 no tiem viņa pavadījusi uz skatuves. Apbrīnojami valdzinošā manierē viņa izdzied gan krievu tautasdziesmas, gan maģiskas auras apvītus senslāvu rituālos dziedājumus, ko īpaši košus dara vērienīgas ģitārroka partijas un psihodēliski šamaniski ritmi, paņemot savā varā skatītājus no pirmās līdz pēdējai koncerta minūtei. Viņas balsī dzirdams vai viss skaņu spektrs, tajā mijas gan spalgi cīruļa treļļi, gan pirmā pavasara pērkona ducināšana. “Mūsu nacionālā bagātība!” – pat tā lepni sacījuši Krievijas melomāni par neparasto meiteni Pelageju, kas elpo, mīl un dzīvo savās dziesmās un teiksmainajās melodijās...