Iekļaujot Spīķeru festivāla programmā populāro mūziku līdzās džezam un akadēmiskajai mūzikai, tā rīkotāji paplašinājuši festivālu ierastās robežas un netieši norādījuši, ka nopietnā mūzika ir ļoti tuva izklaidējošajai vai pat vairāk: nopietna mūzika var būt arī izklaidējoša. Populārās mūzikas žanru festivālā pārstāvēja grupa "Instrumenti", kuru skatuviskais tēls un skanējums patiešām ir izklaidējošs (ļoti pozitīvs, jauneklīgs, brīžiem pat rotaļīgs). Koncerta devīze bija "eksperimenti ar instrumentiem". Par to atcerējos brīdī, kad melnbaltā kaste, uz kuras sēdēja viens no mūziķiem, tika izmantota kā sitaminstruments, turklāt ļoti labā skaniskā kvalitātē, un nemaz neizklausījās pēc kastes. Reynsi (saglabājot publikas un "Instrumentu" nerakstīto vienošanos, mūziķu īstos vārdus šeit neatklāšu) sitaminstrumentu spēles kvalitāte ir pārsteidzoša, īpaši "smagā bīta gabalos" – uzlādējoši un aizraujoši. "Instrumentu" priekšteča "Cosmos" koncertos bieži tikuši izmantoti sitaminstrumenti, bet nekad ne tik spoži kā šoreiz, kaismīgā partnerībā ar Rihardu Zaļupi. Arī skanējuma balanss bija ļoti labs (pirmajā skaņdarbā gan traucēja pārforsētās zemās frekvences, bet tas drīz tika izlīdzināts).
Koncerta anotācijā pieminēti arī "skaistu skaņu meklējumi". Skaistas harmonijas un lokanas melodijas "Instrumentiem" tiešām padodas ("Zemeslodes", Life jacket under your seat, "Maskava" u. c.). Manuprāt, mazāk interesanti bija pirmie divi skaņdarbi – Hendeļa ārija no operas "Kserkss" kontrtenoram un kalimbai, kurā Reynsi uzstājās solo, izmantojot ieraksta tehniku. Taču jau trešā skaņdarba laikā skanējums kļuva saistošs: dzīvi ritmi, Shipsi gaišais vokāls, negaidīti nopietna tematika, smeldzīgi akordi. Dziesmas, kuras biju dzirdējusi tikai ierakstā un palikusi vienaldzīga, klātienē iesildīja.
Iespējams, ka "Instrumentu" klausīšanos nedaudz apgrūtina tas, ka skaņdarbi ir ļoti dažādi un stila ziņā neviendabīgi: ambientus skaņu meklējumus nomaina smagāks bīts, tad atkal happy pops (tie ir tikai asociatīvi stilu minējumi) un vieglas faktūras instrumentāli skaņdarbi, kuriem nav lipīgas popmūzikas rakstura (piem. Kvik Myundir).
Jauki ir asprātīgie teksti, ieskaitot uzmundrinājumu publikai: "Vai mēs jūtamies pietiekami depresīvi?", "Latvieši! Mēs esam skumīgi!" un "Jums spēlēja grupa "Instrumenti" no ārzemēm". Sasmīdināt publiku ar pāris teikumiem ir gandrīz vai obligāts laba populārās mūzikas koncerta nosacījums, tāpat kā ierosināt vēlmi dejot, un tas izdevās.
Mulsinoša likās psihodēliskā, improvizētā epizode, kurā Shipsi daudzkārt izkliedza vārdu spasibo. Taču kopumā jutos gandarīta par "Instrumentu" enerģisko un skaniski pilnasinīgo sniegumu. Iespējams, ka šī mūzika klātienē ir iedarbīgāka nekā ieraksta formātā, tomēr viņu tēls ir nedaudz distancēts arī klātienē: jāatzīst, joprojām nevaru pierast pie sejas nosedzošajām maskām. Laikam pietrūkst mūziķu mīmikas, lai arī nav šaubu, ka enerģijas apmaiņa starp publiku un mūziķiem lieliski var noritēt arī bez sejas pantu dalības. Dažreiz taču mēs novēršam skatienu no sejām, lai klausītos.
Viens no masku izmantojuma skaidrojumiem ir tāds: mākslinieki, kas radīja grupu "Instrumenti", paralēli darbojas arī grupā "Cosmos", taču viņi vēlējās izveidot citādi spēlējošu vienību. Otrs iemesls, iespējams, saistīts ar viņu vizuālo tēlu. "Instrumenti" sāka darboties, pilnībā tērpušies pandu kostīmos, vēlāk atstājot tikai maskas un seju nosedzošas parūkas. Jāatzīst, ka to izmantojums man sākumā likās pārmēru rotaļīgs un maskas dažkārt – piemēram, intervijās, – šķiet liekas. Tomēr leļļu atribūtika ir viens no "Instrumentu" tēla svarīgākajiem aspektiem: videoklipos viņi sevi nereti identificē ar leļļu filmu tēliem (piemēram, dziesmas "Maskava" klipā parādās lidojoša lācīša figūra, citur – kustīgi priekšmeti). Arī "Instrumentu" darbošanās līdzinās leļļu multenei: tā ir fikcija, ko mēs to izjūtam kā īstu; tas ir sarežģīts, konstruēts mehānisms, kura uzdevums ir aizkustināt un iepriecināt.