Francis Belte

Skaņraža Platona Buravicka (no kreisās) saksofonkoncerta Plastmasas temperatūra solopartija ir ekstrēmi dinamiska, strauja un virtuoza. Solista attiecības ar orķestri risinās kā eksistenciāla cīņa. Aigars Raumanis, kurš ar to visu tiek galā, ir viens no spilgtākajiem pašmāju mūziķu jaunās paaudzes talantiem.

Gan izsmalcināti, gan ekstrēmi. Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertam jau piecpadsmit gadu

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

9 komentāri

1. februāris, 2020, 16:21

anti maskats

Kamēr tādi "maskati" turpinās stumt savus puisēnus par diriģentiem, tikmēr tā arī būs, ka velkas pakaļ orķestrim, situāciju nekontrolē, partitūru nepārvalda. Kur nu vēl prast ierādīt, lai orķestris spēlētu kopā! Nesasniedzama misija. Lai tak labāk viņi dejo baletu Riekstkodī, , nevis lien diriģēt, būs labāk. Bet kas tad atskaņos Maskatu sarakstītos un valsts dāsni apmaksātos smērējumus???

Atbildēt
13
0

1. februāris, 2020, 12:03

Kur

Maskats, tur nekas labs nav gaidāms. Izlutināts haltūrists.

Atbildēt
17
0

1. februāris, 2020, 12:02

Ka vārds "episks" būtu

uzskatāms par "nevārdu", tas ir pilnīgs stulbums un attiecīgā komisija uz vietas būtu likvidējama.

Atbildēt
3
0

31. janvāris, 2020, 18:50

Citādi

Es Mediņu dzirdēju parupji noblieztu, arī pati partitūra šķietās gluži pazaļa Štrausa kontekstā. Maskata koncerts - tā kā par daudz normatīvas muzikālās melanholijas pat ar visu Reini Zariņu. "Plūsma" - interesanti skanējumi, bet nekā šedevrāla. Platona "Rūpnīca" - muzikāli bliezīgi efektīgi, bet diez vai ģeniāli, solists pārliecinošs. Marģeris Zariņš savā mūzikā kā arvien elegants un "ar foršu tauriņu", ko pat Šimkus daudz neietekmē. - Kādi citiem klātbijušajiem iespaidi?

Atbildēt
14
7

1. februāris, 2020, 0:23

mietpilsonis

Nu cik tur var dejot ar un bez klavierēm, vienmēr skumji raudulīgi, mēness vai rīta gaismā.... - Pensija taču jau sen "uz deguna"! :D - Gods senvaroņiem, atcere vecu izrakumu vāzēm, pieņemsim "skaņu krāsu" meklēšanas procesu kā "izglītotas sabiedrības" neizbēgamību un "plastmasas šoku skaņās" kā atgādinājumu par aktualitātēm, priecājoties par starmešu gaismā izbīdītiem jaunuļiem ("svaiga gaļa" karā un mākslā vienmēr nepieciešama). Bet tā - nu lai jau ir šādi "parādes koncerti", publika arī apmeklē, visi satiekās, paklačojas, liela daļa garlaikoti izliekās, ka "sapratuši ģeniālo dzirdēto", paburzās, paklausās arī "jociņus" (ar bārdu gan) no skatuves, laiku "nosit" un laimīgi dodas pa mājām. Īsta Oiropa pusizmirušajā metropolē pie Baltijas jūras. Kamēr vēl var un kaut cik sanāk.

31. janvāris, 2020, 19:24