Gan 80.gadus savām acīm un ausīm piedzīvojušie, gan tie, kuri par tiem dzirdējuši tikai leģendas un tapuši ieintriģēti, 18.decembrī aicināti uz Arēnu Rīga, kur notiks koncerts Rokvakars 80"tie. Tiekamies ar vienu no dalībniekiem — grupas Credo dziedātāju un seju Gunti Veitu Pļavniekos, kur savulaik viņam bija krodziņš ar nosaukumu Rings. Vēlāk telpas izīrētas spēļu zālei Fēnikss, kam darbošanās Pļavniekos tomēr nav bijusi rentabla, un pēc dažiem mēnešiem tā aizgājusi, atstājot spoguļu pilnas, bet tukšas telpas.
Šī māja pieder tev?
Jā. Esmu šo telpu īpašnieks, tāpēc te nu tagad sēžu un gaidu, kad kāds izteiks vēlēšanos kaut ko darīt. Pats šo māju uzcēlu, kamēr te vēl bija pļava — liels klajums, un arī apkārt viss vēl bija tukšs, nebija ne tās lielās maksimas, ne betas — nekā. Kad 90.gadu sākumā pārcēlos uz Rīgu, strādāju firmā, kam bija saistība ar kafejnīcām, un nolēmu pats tādu lietu uzsākt, lai būtu neatkarīgs un varētu visu veidot pēc savas gribas. Tā nu to šeit uzbliezu, iestādīju kokus — visi tie bērzi, kas ārā tagad lielāki par māju, ir manis stādīti. Atvedu mazus krūmiņus, sabāzu zemē, un tā te viss pamazām radās.
Nopirku zemi no pašvaldības, tad te bija tāda riktīga izgāztuve, un varēja smieklīgi lēti par sertifikātiem to nopirkt. Sākumā pats nodarbojos ar visām tām kafejnīcām — bija vasaras dārzs un šašliks, un teltis… Kā tikai visa te nebija! Tā kā pats nodarbojos ar boksu, man zālē bija boksa rings, kurā notika diskotēkas, tad te gāja kā pa trakomāju — kā bija diskotēka, tā kautiņi ringā un attiecīgi policija, sodi un visas pārējās no tā izrietošās sekas. Tad atnāca Fēnikss un uztaisīja spēļu zāli. Tagad tas ir prom, es sēžu augšā — man te tāds maziņš birojiņš un lejā zāle ar spoguļiem. Man jau saka — jātaisa striptīzklubs, jāsaliek tikai stieņi.
Interesi jau firmas izrāda, bet es gribu labus īrniekus, jo te ir uztaisīts ļoti labs remonts un negribas to sacūkot. Varētu jau ielaist kaut kādu točku, bet tā pēc mēneša vai diviem pateiktu, ka tomēr neiet ģēlas, un aizietu, atstājot pielietus tepiķus un visu ar gaļām nosmērētu. Pēc viņiem taisīt jaunu remontu sanāktu dārgāk, nekā tagad paturot tukšas telpas un pagaidot, kad pieteiksies kāda medicīnas pakalpojumu firma vai biroji.
Man jau vietējie nāk klāt un saka, ka atkal vajag taisīt diskotēku vai erotisko masāžas salonu — ienāk klients, noguļas, apkārt to spoguļu tik daudz, ka nevar vairs saprast, vai viņu masē viena vai piecas. Onkas saka — vajadzētu kaut kādas desiņas, bet pašam vairs neko šeit negribas darīt. Esmu ar to nodarbojies no 1994.gada, visas tās instances, kas jāiziet, — sanepidstacijas, pašvaldības un licences —, esmu tam visam izgājis cauri, un labāk, lai to tagad dara kāds cits. Bija pat piedāvājums taisīt grandiozu apbedīšanas biroju, jo te labi varot piebraukt un zārkus nest iekšā ārā. Es smejoties saku: jā, un es pats te melnā uzvalkā staigātu — baigais šefs —, un par blatu varētu zārkus dabūt.
Kontingents bija vietējie daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji?
Jā. Lielākoties jau viss notiek centrā, un no turienes neviens nebrauca speciāli uz kafejnīcu Pļavniekos. Bet tie, kas dzīvo tepat blakus, varēja dzert pat līdz tādam stāvoklim, ka viņi jāaiznes. Džeki tad aiznesa līdz koridoram un atdeva sievai. Bija pat tādi varianti, ka džeks ziemā ir galīgi nost, piebrauc pie durvīm ar ragaviņām, uzliek virsū un aizved līdz mājām. Visi savā starpā pazīstami, arī kautiņi vietējās nozīmes, jo no citiem mikrorajoniem neviens nebrauca. Izkaujas un pēc pusstundas jau salīguši mieru, un atkal draugi. Pats tajā laikā, kad visu to sāku, dzīvoju Juglā, un tad bija tā, ka atnācu tāds kā ne savējais. Tad jau gāja tā: ko tu te iedomājies, atbrauci no kaut kurienes un tagad diktēsi noteikumus? Palēnām ar visiem sapazinos, un viss nokārtojās, citādi viens otrs vietējais bandīts iedomājās, ka viņš nāks uz disenēm, dzers un ēdīs par velti, jo šefs galu galā.
Ja runājam par mūziku — spēlēt ar grupu šajos laikos sanāk daudz?
Nevarētu teikt, ka maz, kaut mazāk, protams, tagad to sanāk darīt visiem, un žēloties nebūtu nekādas jēgas. Spēlēšana tagad ir mans vienīgais iztikas līdzeklis. Samaksas sistēma ir nokritusi, bet, ja tu vari ar cenām spēlēties, piedāvājumi ir, jo cilvēki taču nebeidz priecāties, tikai tie cipari ir savādāki.
Agrāk šķobīji degunu, nesaņemot divsimt latu par pasākumu, bet tagad nešķobīsies arī, ja tev maksā piecdesmit. Pie tā ir jāpierod. Tagad spēlēju ne tikai ar Credo, bet mazākos pasākumos un kafejnīcās, kur pat visai grupai nebūtu vietas, arī divatā ar Artūru Palkeviču pie taustiņiem. Citreiz gadās pat tik mazas vietas, ka man jāpabīdās malā, lai kāds varētu aiziet uz tualeti. Te arī visu nosaka cipari — par 150 latiem mēs nemaz ar visu grupu nevarētu aizbraukt, bet, ja cilvēki grib dzīvo mūziku, jābrauc divatā.
Tagad taču katrs meklē kaut kādus risinājumus, lai nebūtu vispār ar galiem jāaizbrauc prom no šejienes. Agrāk ar grupu bija visas nedēļas nogales aizņemtas, bet tagad, ja kāds biezais piedāvā kartupeļu balli, piemēram, Latgalē nospēlēt, kāpēc ne. Es saku: zinot tevi, vai tad tu pats savām rokām raksi kartupeļus kopā ar meitenēm Dolce & Gabbana kleitās? Šis atbild: nu, tas taču simboliski — piecpadsmit minūtes paraksim, un tad visu darīs strādnieki, bet mēs dzersim un klausīsimies dzīvo mūziku.
Vairs jau nešiko kā agrāk, bet jāņem tas, ko tev piedāvā. Reizēm palīdzu citiem. Man te prasīja pazīstamie no Boksa federācijas, vai nav kāda meitene, kas varētu padziedāt, jo boksa maču starplaikā īpaši nevajadzētu, lai vecis ringā dzied. Derētu Aiša, Kendija, Ella, Šomase Liene — kaut kas tāds. Es jau viņas visas zinu un saku, ka varu piezvanīt. Veči pēc tam saka: super, viss kārtībā! Meitenēm labi, un mums visiem labi.
Tagad pats aktīvi nesporto — ar kikboksu vairs nenodarbojies?
Es pagājušovasar salauzu — man sadauzīja — menisku celim. Tagad grūti, un ja vēl trāpa pa to celi… Man ieteica, ka labāk ne. Pats varu aiziet padarboties, bet jāuzmanās. Krūškurvis man ir trīsreiz lauzts — kauliņi visi krustām šķērsām saauguši. Rokai vēl var uzlikt kaut kādas šinas, bet krūškurvis saaug pats, un pretinieki jau zina, ka tajā vietā Guntim vajag iebelzt — tad viss būs kārtībā. Tāpat, ja vienam ir savainota un tikko sadzijusi uzacs, uzsitot tur, acis atkal būs ciet, un viss — čau! Tur neko nevar darīt, pretinieks drīkst izmantot tavas vājās vietas. Tāpat kā pirmajā formulā — ja kādam ir spēcīgs motors, citi zina, ka viņam var aiziet garām tikai līkumos. Jebkurā biznesā tiek izmantotas tavas vājākās vietas, lai apietu.
Mūzikas tirgus sašaurinās, ja tu spēlē tikai latviski. Ļoti daudzi mani draugi, kam pieder firmas, ir krievu tautības, un viņi saka, ka gribētos paņemt Credo paspēlēt, bet kolektīvā ir 70 procenti krievu un tikai trīsdesmit — latviešu. Reiz Jaungadā spēlējām Jūrmalā spa, tur kādai lielai, ļoti bagātai kokvilnas firmai bija grandiozs pasākums. Mums prasīja, vai varam krieviski kaut ko. Mēs pa fiksam sagatavojām septiņas dziesmas, un viss kārtībā. Račs bija uzrakstījis latviešu tekstus, pats uzrakstīju krieviski. Protams, tur bija arī Boney M un Baccara, vēderdejotājas no Āzijas — viss ar plašu vērienu. Firmā strādā trīsdesmit cilvēku, un atbrauc šefs zelta uzvalkā. Es no sākuma prasu, kas tad tas par klaunu. Man atbild: tu ko, tā ir īsta žakete no zelta diegiem. Starp citu, lai cik tas būtu dīvaini, ar dziesmas Tur aiz mākoņiem ir saule krievu versiju Krievijā viss jau notiek — parādījās interese Maskavā vienai rokdziedātājai, kura grib tikt iekšā Latvijas tirgū, un viņa grib nodziedāt ar mani kopā vienu dziesmu, kas skan arī latviešu valodā. Dabiski, man arī tas ir interesanti — parādīties kopā ar kādu krievu dziedātāju. Paskaties, kā sanāca ar Prāta vētru un Bi 2 — tas strādā, un tagad mūsējie Krievijā vien koncertē.
Ko spēlēsiet koncertā Arēnā Rīga? Tur laikam būs kāda stundu gara programma?
Nē, es sapratu, ka pusstunda un kādas sešas dziesmas vien sanāk. Mēs mēģinām pēdējie un uzstājamies pirmie. Dabiski, ka spēlēsim kaut ko roķīgāku.
Mikimausu un meiteni ar kallu ziediem laikam šoreiz ne?
Droši vien, ka tādus ne, kaut no balādēm neaizmukt, jo cilvēki tās parasti gaida. Gan jau būs Ziņģe par bailēm, Ko tu dungo savā kabatā, Nevajag mierināt…
Vai sporta vietā esi atradis kādu citu vaļasprieku?
Nekad nebiju domājis, ka tā sajukšu prātā no makšķerēšanas. Uz ledus nekad nesēdēšu, jo, kad ir mazs caurumiņš, pa kuru kaut kas niecīgs jāvelk laukā, tas liekas garlaicīgi. Man patīk, kad ir silts, pie vienas reizes var sauļoties un nopeldēties. Man ir gumijniece un savs kuterītis, kurā var satilpt desmit cilvēku — kad ir foršs laiciņš, iebrauc kopā ar meitenēm jūrā un sauļojies — mušu nav, un neviens ar bumbu pa galvu arī nesit.