Tiesa, populārais skaņdarba trešās daļas ievads Sābas ķēniņienes ierašanās ir zināms daudziem baroka mūzikas cienītājiem (mazāk gan būs tādu, kas šo motīvu atpazīs kā Džovanni Portas operai piederīgu, jo nelāgo skandālista un plaģiatora slavu iemantojušais Hendelis labprāt izmantojis ne tikai sevis paša agrāk radītas tēmas), taču visa oratorija kopumā līdz šim ir palikusi slavenāku komponista vokāli instrumentālo ciklu ēnā. Eiropas Ziemassvētku izskaņā vairāk nekā triju stundu ilgā koncerta gaitā tad nu oratorija Sālamans izskanēja igauņu viesmākslinieku sniegumā – kamerkori Voces Musicales un Tallinas baroka orķestri (ar vairākiem latviešu mūziķiem tajā) vadot diriģentam Risto Jostam, bet solistu ansamblī soprāniem Kedijai Plāsai un Kajai Urbai no Igaunijas un Annai Denisai no Lielbritānijas pievienojoties angļu kontrtenoram Viljamam Tauersam, īru tenoram Naielam Korelam un latviešu basam Paulam Putniņam. Jāteic, ka Risto Josta vadītā interpretācija raisīja pāris iebildes gan konceptuālo, gan emocionālo aspektu ziņā, taču, neraugoties uz to, vērienīgais skaņdarba lasījums ik pa laikam izcēlās ar spilgtiem mākslinieciskiem atradumiem.
Oratoriju Sālamans Hendelis rakstījis 1748. gadā, tuvojoties savas dzīves noslēgumam; šis opuss veidots kā izvērsts trijdaļu cikls, katrā no daļām atainojot Sālamana tēlu atšķirīgā rakursā – pirmajā viņš parādās kā majestātisks valdnieks, kvēls reliģisko tradīciju aizstāvis un Izraēla ķēniņienes apjūsmotājs, otrajā – kā gudrs un taisnīgs tiesnesis, savukārt trešajā – kā dzīves baudītājs un Sābas ķēniņienes mīlētājs. Tieši pirmās daļas atskaņojums palika atmiņā kā muzikāli visnevienmērīgākais un smagnējākais, uvertīras nesteidzīgajai Andante ātri vien noslīdot līdz pirmā kora Lento un diriģentam līdz pat pirmajai, kaut nedaudz aktīvākajai Ķēniņienes ārijai oratoriju aizvadot viscaur svinīgi cēlās un stipri lēnīgās noskaņās. Solistu sniegums tajā pat laikā neiejūsmināja – Sālamana vokālās partijas atveidotāja kontrtenora Viljama Tauersa priekšnesumam piemita blāvs tembrs un bezgaumīgs vibrato, iespaidu par Paula Putniņa dziedājuma intonatīvo stabilitāti un plašo diapazonu nomāca neizteiksmīgs tonis un dinamika, un arī kora spējas bagātīga un viengabalaina skanējuma veidošanā šeit izpaudās visai šaubīgi.
Cikla pirmajās ainās vairāk uzrunāja Naiela Korela uzstāšanās profesionālās kvalitātes un orķestra mākslinieciskā sagatavotība, taču visveiksmīgāk gan solistu ansambļa veikums, gan arī kora, orķestra un diriģenta sadarbība īstenojās oratorijas otrajā un trešajā daļā.
Pārliecinošākās sekmes Hendeļa oratorijas atskaņojumā guva Tallinas baroka orķestris, kurš prata apvienot izkoptu un niansētu autentisko spēles stilu ar emocionāli dziļu, jūtīgu un kontrastainu māksliniecisko vēstījumu, dažbrīd nonākot pie gluži pārsteidzošiem sasniegumiem. Orķestra muzicēšanas virsotnes vienlīdz spilgti izgaismojās gan lirisku noskaņu atspoguļojumos ar vēsturiskās ievirzes interpretācijām neparasti daudzslāņaino stīgu instrumentu izteiksmīgumu un koka pūšaminstrumentu kolorītu, gan arī aizvien triumfālākajās vokāli simfoniskajās epizodēs, kā metāla pūšaminstrumentiem un timpāniem, tā arī visam orķestrim skanot piesātināti, krāšņi un aizrautīgi. Salīdzinājumā ar Tallinas baroka orķestri kamerkora Voces Musicales radītā iespaida spēks atpalika – jāatzīst, ka daudzos oratorijas numuros kora dziedātās kantilēnas, harmoniskie sabalsojumi un polifonie vijumi saistīja ar spozmi, grāciju un vijīgumu, tomēr kopumā Voces Musicales atstāja priekšstatu, ka šī opusa lasījumā labāk iederētos kāds skaitliski apjomīgāks profesionālais koris ar pilnskanīgākām balsīm.
Visu triju soprānu – Kedijas Plāsas, Annas Denisas un Kajas Urbas - devums Hendeļa oratorijas atskaņojumā vērtējams atzinīgi: dziedātāju priekšnesumā varēja saklausīt gan teicamu balansu starp racionālu interpretācijas izveidi un emocionālām atklāsmēm, gan arī izkoptas vokālās dotības un stila izjūtu, taču jāpiebilst, ka šo mūziķu balss tembri un radošās individualitātes viens no otra atšķīrās tikai minimāli. Tas pats attiecināms arī uz Naiela Korela iedzīvināto solopartiju, kas uzrunāja ar dziedājuma tīrību un plastiskumu, vienlaikus pietrūkstot iezīmīgākām un košākām tembrālajām aprisēm, ar ko šis solists uz ilgāku laiku paliktu atmiņā. Šai ziņā lielākie panākumi skaņdarba otrajā un trešajā daļā bija Viljamam Tauersam, sevišķu valdzinājumu gūstot ar skanīgi, dzidri un precīzi izdziedātām melodiskajām līnijām reģistra augšējā diapazonā un spēju panākt virtuozo pasāžu noapaļotību un skaidrību.
Saistībā ar kontrtenora uzstāšanos pārdomas drīzāk raisīja kāds cits apstāklis. Oratorijas atskaņojuma gaitā nebija grūti nonākt pie secinājuma, ka Sālamana partija oriģinālā ir paredzēta nevis kontrtenoram, bet kādai ja ne zemākai, tad katrā ziņā spēcīgākai balsij. Un izrādās, ka Hendelim te nemaz nevajadzēja teiksmaino kastrāta tembru, pietika ar ievērojamo mecosoprānu Katerinu Galli. Starp citu, tikpat labi var iedomāties eksperimentu, kad Sālamanam rakstīto partitūru transkribētu basam, ja noteikti grib dzirdēt šajā lomā iejūtamies vīrieti – izcilus solistus šim nolūkam atrast būtu vieglāk nekā kontrtenorus. Iespējams, kādreiz Risto Josta vai arī cita interpreta vadītā atskaņojumā šo Hendeļa oratoriju varēs noklausīties vēlreiz kādā no divām iepriekšminētajām versijām – līdz tam laikam atliek vien atcerēties 30. decembrī dzirdētās interpretācijas veiksmes, kuru festivāla Eiropas Ziemassvētki noslēgumā bija ne mazums.