Jolanta Gulbe: absolūti nejūtos kā dīva

Un viņas zemā, piesmakusī balss, melnie mati un zaļganās acis ir patiešām fascinējoši. Taču — par dīvu Jolanta sevi galīgi neuzskata, turklāt precizē: "Līdz dīvas statusam man vēl augt un augt!" Taču viedoklis par to, kas īsti ir dīva, Jolantai Gulbei ir pilnīgi noteikti. Cik nojaušams, jums šonedēļ galva pilna ar Dīvu nakti. Kādēļ piekritāt šajā pasākumā piedalīties — slavas, naudas vai citu iemeslu dēļ? Tāds praktisks jautājums... Patiesību sakot, mani uzrunāja šā pasākuma producente, piedāvājot piedalīties. Nodomāju: bet kāpēc ne, jo izklausījās, ka projekts ir interesants un skaists, domāts meitenēm un sievietēm. Sākumā pat neiedziļinājos, ar ko kopā būs jādzied, jo biju aizņemta pati ar savām lietām. Pēc tam gan sākās raustīšana uz visām pusēm — intervijas, vizītkartes un tā tālāk. Nu, kaut vai tā pati skraidīšana kopā ar stilisti pa veikaliem un drēbju meklēšana, jo nav jau nekādi joki, ja vairāki iznācieni un katrs savā tērpā. Turklāt jārēķinās ar to, kas pieejams Latvijas veikalos. Bet tiešām — līdz brīdim, kad sākām pārrunāt programmu, nezināju, kas vēl tur dzied. (Domā.) Tomēr man ir sajūta, ka es tur tikai "pie–piedalos", jo tas nekādā gadījumā nav manas dzīves lielākais notikums. Jūnija sākumā man ir daudz svarīgāks pasākums kopā ar Ārlietu ministriju, kurā pārstāvēšu Latviju starptautiskā projektā. Pēc tam jābrauc uz džeza festivāliem Itālijā, Izraēlā un Krievijā. Vai šo pasākumu dēļ tad nu jūtaties kā dīva un kas, jūsuprāt, vispār ir dīva? Ak dievs, es pilnīgi lecu ārā no šā konteksta! (Sirsnīgi smejas.) Tiešām netēloju no sevis dīvu... Domāju, ka man līdz tam vēl tālu, jo esmu uzstādījusi diezgan nopietnu latiņu. Iespējams, kad man būs kādi sešdesmit gadi, tad mani varēs dēvēt par dīvu... (Smejas.) Man jau tikai tagad viss sākas. Kas ir dīva? Es teiktu — tā ir sieviete, kas ļoti daudz ko sasniegusi saviem spēkiem, lielu darbu, neatlaidību. (Kādu brīdi domā.) Te ir vēl kaut kāds cits faktors — ka sieviete cīnās par saviem sapņiem, mērķiem, tā nokļūstot dīvas statusā. Skaidri redzot mērķi un uz to ejot — ne pāri līķiem, bet profesionāli un gudri. Ne vienmēr dīvas statusu var sasniegt ar darbu; ir vajadzīga gudrība, arī veiksme un Dieva svētība. (Klusē.) Manā skatījumā dīvas ir sievietes, kas skaisti nodzīvojušas savu mūžu un visu mūžu spīdējušas — dažbrīd spožāk, dažbrīd blāvāk. Viņas ir pārmīcītas, pārkausētas, pārveidotas, pārkvalificējušās un ar to nopelnījušas šo dīvas statusu. Kura no latviešu dziedātājām varētu pretendēt uz dīvas statusu? Domāju, ka Noru Bumbieri pilnīgi noteikti var saukt par dīvu, jo viņas balss bija fenomens. Protams, negribu apgalvot, ka dīvas statusu nosaka grūts liktenis. Arī gandrīz visas mūsu dziedātājas var dēvēt par dīvām — Margaritu Vilcāni, Larisu Mondrusu. Arī Aiju Kukuli, Mirdzu Zīveri. Tas, ko viņas ir atstājušas aiz sevis, noliek viņas šajā statusā. Arī Olgu Rajecku zināmā mērā var nosaukt par latviešu dīvu. Olga var ņemt jebkuru savu dziesmu — visi ir hiti. Un tas arī ir fenomens! Jo — uz kuru no mūsu dziedātājām to vēl var attiecināt? Turklāt viņas unikālā balss arī ir dabas dots fenomens. Kā jūs pašu pieteikt — kā dziedātāju, vokālo pedagoģi vai vēl ko citu? No apzīmējuma "vokālā pedagoģe" vairos, jo tāda diploma man nav. Šo lietu pati iemācījos tīri praktiskā ceļā, jo man bija lieliska skolotāja no Baltkrievijas, kura mani divus gadus burtiski dresēja — vārda tiešā nozīmē. Viņa bija ārkārtīgi erudīta un kompetenta un bija "mīcījusi" daudzus, un arī man gadījās nokļūt viņas rokās. Es jau pie viņas gāju kā uz elektrisko krēslu, bet viņa ļoti nopietni uz mani skatījās un teica: tu esi mans pirmais auglis šeit, un atdeva visas savas zināšanas tiktāl, ka man līdz milimetram bija skaidrs par visām tehniskajām lietām. Viņa man iemācīja tādus profesionālos knifus un noslēpumus, — kā skolnieku dzirdēt, saprast un visu paskaidrot. Un tad skolnieki pie manis plūda un plūda… Bija tā, ka, vakarā beidzot strādāt, vairs nevarēju parunāt nevienā valodā. Gadījās visādi brīnumi, tajā skaitā arī ar ārzemniekiem. (Pasmaida.) Starp citu, Eirovīzijas laikā tās pašas t.A.T.u. meitenes mani paņēma par vokālo pedagoģi, un šis sižets ir iekļauts filmā par viņām. Es nemaz to nezināju; man piezvanīja no Krievijas un pastāstīja. Bet reāli tajā procesā pārdegu, un tagad gadu nedaru vispār neko, vienīgi pasniedzu meistarklases. Tomēr daudzi nāk un lūdzas, lai es mācu, un man arī ir, ko dot. Saprotu, ka vajag, tikai gribēju atpūsties. Pamazām domāju par savu skolu, kas vairāk būs saistīta ar džezu. Domāju, arī vecums nebūs limitēts. Protams, talantam ir jābūt, jo, rupji sakot, sunim nevar mācīt dziedāt. Tāpēc droši vien nāksies novilkt kaut kādas līnijas, lai neabižotu ne sevi, ne citus. Tad varbūt pareizāk būtu teikt, ka esat dziedātāja? Būtībā jā — džeza dziedātāja. Diezgan nopietni esmu iesākusi darboties tajā statusā. Pati arī diezgan daudz braukāju pa džeza meistarklasēm. Pērn biju Spānijā, šovasar braukšu uz Itāliju, uz Perudžu. Jo — tā ir mana profesionālā attīstība, bez tā nevar. Šajā procesā, tiekoties ar cilvēkiem un apmainoties ar informāciju, tu jūti, kā audz. Sāc sev vairāk noticēt, nevis ieslīgsti kaut kādos mazvērtības kompleksos. Savu džeza dziedātājas nākotni redzat saistībā ar Latviju? Nē, jo jau sen domāju stipri plašāk. Droši vien nepārcelšos kaut kur uz dzīvi pavisam, jo Latvija ir ģeogrāfiski ļoti izdevīgā vietā, šeit ir ērti dzīvot, visi ir pazīstami, šeit man ir sava skola un klubs. Varu braukāt uz projektiem un koncertiem, dibinot tālāk kontaktus un veidojot sadarbību, ik pa laikam atgriežoties šeit. Patiesībā ļoti daudz esmu domājusi par šo jautājumu. Vai jūsu ceļu uz dziedātājas karjeru vadīja kādi augstāki spēki? Tieši tā, jo man viss bija skaidrs jau kopš piecu gadu vecuma. Katram cilvēkam, nākot pasaulē, ir savs aicinājums dzīvē. Katram, pat bomzim, tikai viņi savu aicinājumu ir pazaudējuši. Mēs katrs piedzimstam, lai par kaut ko kļūtu. Cilvēki diemžēl atsakās no saviem sapņiem, netic savām spējām, netic savam potenciālam, savam iekšējam spēkam, viņiem piemīt gribasspēka trūkums, viņi viegli ļaujas aizvainojumam. Visas ķibeles, kas ir mūsu raksturā, it kā nobloķē mūsu ceļa gājumu. Tam visam ir jātiek pāri! Bieži vien jāļauj savā raksturā "nomirt" tām ambīcijām —, protams, ja gribi tikt tālāk. Vienubrīd jūs diezgan stingri bijāt pievērsusies reliģijai, iestājoties Jaunajā paaudzē. Tas arī bija sava ceļa meklējums? Kopš bērnības esmu augusi — vairāk vai mazāk — ticīgā gaisotnē, jo abas manas vecmāmiņas bija ticīgas. Tādēļ man tas nebija nekas svešs. Un arī par Dievu kopš bērnības man bija citāda izpratne nekā citiem bērniem — lai gan neviens man to nebija mācījis, Dievu lūdzu kopš mazotnes, pat vienkārši sarunājos ar Dievu... Kad pati aizgāju pie katoļu mācītāja un teicu, ka gribu nokristīties, man bija jāmācās Tēvreize. Tad divas stundas sēdēju gultā un kalu Tēvreizi no galvas, jo man tas šķita ļoti svarīgi un svēti... Tas bija mans personīgais ceļš pie Dieva. Un tad nokļuvu organizācijā — Jaunajā paaudzē —, un tas likās drusku savādāk. Tas bija deviņdesmito gadu sākums, kad Latvijas popmūzikā sākās lejupslīde, un gluži kā no grimstoša kuģa pārlecu tādā vietā, kur viss notika. Tur mācītājs rakstīja muzikālus projektus, tur notika lieli koncerti un grandiozi teatrāli uzvedumi. Protams, tas viss bija saistīts ar garīgām lietām. Bet — es atradu sev realizācijas iespēju. Diez vai mani baznīcā kāds varētu noturēt, ja nebūtu varējusi sevi realizēt praktiski. Taču neko nenožēloju, jo tas viss ir nācis tikai par labu. Es tajā visā ļoti izaugu garīgi: lasīju Bībeli, dziļāk iepazinu Dievu, varbūt arī tiku pasargāta no kaut kā, no letālām kļūdām, jo biju iekšā diezgan stingrā sistēmā. Protams, to nekad neuzzināšu. Varbūt šajā laikā zināmā mērā biju izolēta no sabiedrības, taču atrados tādā foršā klosterī. (Pasmaida.) Tagad atskatoties droši varu teikt — tas bija brīnišķīgs laiks! Mums bija misijas braucieni uz Ameriku, kur dziedājām dievkalpojumos, kas tika ierakstīti vai translēti. Piedzīvoju patiesu šoku, uzzinot, ka mani pazīst Krievijā, kur Jaunā paaudze ir ļoti populāra... Pavisam nesen vienā pasākumā man pienāca klāt no Krievijas atbraucis tantuks un teica: vai es jums drīkstu pieskarties? Viņi zina par mani visu: vārdu, uzvārdu, par maniem bērniem, ko es daru. No vienas puses, smieklīgi, bet, no otras, — patīkami. (Pasmaida.) Tāda jocīga sajūta — apzināties, ka viņiem tu esi kā elks. Amerikā viesojāmies Amerikas krievu draudzē. Cik viņi bija viesmīlīgi, kā viņi mūs uzņēma! Pa Ņujorku mūs vadāja ar diviem limuzīniem — melnu un baltu. Tad gan jutāmies kā Holivudas zvaigznes! (Smejas.) Tas nu gan jau sāk izklausīties pēc dīvu dzīves... Ja jau runājam par dīvām, tad jā — šajā laikā reāli izjutu tādu dīvas statusu. Un tomēr jūs to visu pametāt... Patiesību sakot, to visu negribu vairs cilāt, jo viss ir aizgājis. Būtībā ir tā — kaut kam ir dzīvē jānotiek, lai tu ietu tālāk. Kad to sajūti, kad esi visu izdarījis — ej tālāk! Ja nebūtu aizgājusi no tā visa, nekad nebūtu te, nekad nebūtu izbraukājusi tās zemes, kurās esmu bijusi, un nebūtu sasniegusi, to ko esmu sasniegusi tagad. Sapratu, ka negribu savu dzīvi saistīt ar konkrētu struktūru, negribu būt ielikta rāmjos, kad viss ir sakārtots. Protams, tas nebūt nav tik vienkārši. Tas bija šausmīgi smags ceļš — kad esi pieradis pie sistēmas un pēkšņi esi no tās ārā... Un tad viss ir jāsāk no nulles, jo vecās iestrādes vairs nedarbojas. Man tas prasīja divus gadus — tikt atpakaļ mūzikas apritē, kamēr man noticēja.