Sestdien 4.septembrī sekos pilns Gijas Kančeli autorkoncerts diriģenta Māra Sirmā vadībā, kurā līdz ar kori Latvija muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un solisti Maksims Risanovs (alts) un Egīls Siliņš (bass). Vēl šoruden komponists atgriezīsies Latvijā vēlreiz, jo 1.oktobrī viņa mūzikas autorkoncertu sola kamerorķestris Sinfonietta Rīga.
Gija Kančeli: Man ir tāda sajūta, it kā es būtu atbraucis uz savu dzimteni. Tieši tikpat patīkami, kā tad, kad aizbraucu uz Gruziju, man ir atbraukt uz Latviju. Tāpēc ka šeit ir neparasti laba gaisotne, man ļoti tuvi cilvēki un lieliski mūziķi. Esmu te un piedalos mēģinājumos divas dienas: tāda attieksme, kādu te saņemu no kora, orķestra, solistiem un diriģentiem gadās reti. Tāpēc man ir ļoti patīkami. Abi koncerti Doma baznīcā man ir ļoti būtiski. 4.septembra autorkoncerta programmā ir skaņdarbs Neskumstiet, kurš pirmo reizi skanēs ne tikai Latvijā, bet vispār Eiropā. Pirmatskaņojums notika ASV, Sanfrancisko, bet otrs atskaņojums notiks Rīgā. To diriģēs Māris Sirmais. Esmu pateicīgs saviem izpildītājiem, Latvijas mūziķiem. Tas, ko dara Māris Sirmais, ir izcili. Viņš ierakstīja skaņdarbu Stiksa un tagad to atskaņos vēlreiz. Vārdos grūti izteikt to, cik daudz laba manai mūzikai darījis vijolnieks Gidons Krēmers. Es viņam daudz rakstu. Vai ticēsiet, ja teikšu, ka Latvijā manu mūziku spēlē daudz vairāk, nekā Gruzijā? Lūdzu jūs ticēt!
Varbūt tik mājīgi jūtaties visās trīs Baltijas valstīs?
Lietuvā sen neesmu bijis, mani turp neviens neaicina. Igaunijā esmu bijis ļoti reti. Šoruden gan man būs iespējas apmeklēt divu savu skaņdarbu atskaņojumus: 16. septembrī vijolnieki Gidons Krēmers un Tatjana Grindenko vienā koncertā atskaņos Alfrēda Šnitkes, Arvo Perta un manu skaņdarbu. Pēc tam Tallinā būs vēl divi manas mūzikas koncerti 30.septembrī un 1.oktobrī.
Skaņdarbiem, kuri šajās dienās skan Rīgā ir īpaša priekšvēsture?
Skaņdarbu Dixi man lūdza uzrakstīt izcilais latviešu diriģents Mariss Jansons — kā nelielu darbu atskaņošanai pirms Bēthovena 9.simfonijas Bavārijas Radio simfoniskā orķestra un kora koncertā Minhenē. Savā 60. Jubilejā 2009.gadā Jansons atskaņoja visas Bēthovena simfonijas, blakus liekot arī dažus jaunus mūsdienu komponistu skaņdarbus. Mana darba nosaukums Dixi latīniski nozīmē: «esmu pateicis.» Kad kopā ar dēlu braucu uz mēģinājumu no Ingolštates uz Minheni, mēs apdzinām vairākus lielos treilerus, kuri pārvadāja ekoloģiskās tualetes strādniekiem. Un uz visām tualetēm bija uzrakstīts: Dixi, Dixi, Dixi. Izrādījās, ka esmu savu skaņdarbu nosaucis tualešu firmas vārdā. Bet ko mainīt bija par vēlu, programmas jau bija nodrukātas.
Interviju pārtrauc telefona saruna, kurā komponists vairākkārt piekodina: tikai nenesiet man uz koncertu puķes! Tās man nav kur likt, un esmu pilnīgi vienaldzīgs pret ziediem…
Tiešām esat vienaldzīgs?
Pret kaut ko taču cilvēkam ir jābūt arī vienaldzīgam? Es, piemēram, galīgi neesmu vienaldzīgs pret skaistām sievietēm. Bet pret ziediem esmu vienaldzīgs. Ir cilvēki, kuri nav vienaldzīgi gan pret sievietēm, gan ziediem. Es viņus apskaužu.
Pret savām jubilejām taču neesat vienaldzīgs? Jūsu 75. gadu jubileju, tagad atzīmē daudzos festivālos pasaulē.
Absolūti vienaldzīgs. Jo vairāk ir gadu, jo skumjāk. Nu kā par to lai priecājas?
Bet tas ir labs iemesls daudziem koncertiem, jaunas mūzikas tapšanai?
Es vienalga komponētu, jo tā ir mana profesija un neko citu es neprotu darīt.Un cenšos ierobežot savus ceļojumus. Ļoti tālu es vairs nelidoju: ne uz ASV, ne uz Austrāliju. Tikai pa Eiropu, kur lidojums nav ilgāks par trim stundām. Viss septembris, oktobri un novembri ceļošu. Bet pēc tam sēdīšos komponēt.
Pret savu draugu, citu mākslinieku jubilejām taču neesat vienaldzīgs?
Neesmu gan. Tikko, augusta beigās apritēja 80 gadi kinorežisoram Georgijam Danelijam. Es ļoti priecājos, ka viņš ir sveiks un vesels, un strādā. Septembra vidū 75 gadu dzimšanas diena ir komponistam Arvo Pertam, bet manam draugam Raimondam Paulam tā ir janvārī. Ar viņu satikos. Jau vakar.
Varbūt kaut ko grasāties izdarīt kopā? Paulam patīk spēlēties ar citu komponistu mūziku.
Pat nezinu, ko mēs varētu. Kopā varam tikai mīlēt mūziku, savu ģimeni un savu dzimteni. Reiz mūsu mūzika skanēja vienā koncertā — Māra Sirmā un kora Kamēr… projektā Pasaules Saules dziesmas. Man tas ļoti patika. Tas bija lielisks projekts.
Un tomēr: kas jubilejā visvairāk iepriecināja?
Kad mana mazmeitiņa no Tbilisi pa telefonu man nodziedāja Happy Birthday. Angliski. Viņai ir trīs gadi. Tieši manā dzimšanas dienā 10. Augustā no Ingolštates atbrauca mans dēls, kurš strādā izdevniecībā un nolika man disku. Tas bija pārsteigums, To ierakstījuši trio: Gidons Krēmers, viņa orķestra mūziķis Andrejs Puškarevs (vibrafons) un argentīniešu bandoneonists Dino Saluci. Es neko nezināju. Izrādās, ierakstījuši Rīgā un Oslo. CD vēl tikai nāks klajā, man ir signāleksemplārs.
Divus gadus strādāts arī pie klusa, nevienam nezināma projekta. Vakariņās pēc Saules dziesmu projekta komponists ievērojis brāļus Petrauskus - pianistu Raimondu un saksofonistu Oskaru, kuri kopā ar situminstrumentālistu Rihardu Zaļupi spēlēja fona mūziku. Kančeli ierosinājis izveidot viņa kinomūzikas albumu un ceturtdien jaunie mūziķi Radio studijā jau rādīja ierakstīto rezultātu. Viņi strādājuši ar paša komponista sūtītajiem rokrakstiem, apsteidzot tikko izdoto Kančeli kino un teātra mūzikas nošu krājumiņu Vienkārša mūzika klavierēm.
Ko jūs tagad rakstāt?
Patlaban neko. Bet tikko pabeidzu jaunu skaņdarbu Chiarascuro (Gaismēna), kurš pirmoreiz izskanēs 12. septembrī Dubrovnikos, Juliāna Rahļina festivālā. Viņš tajā spēlēs gan vijoli, gan altu. Šī partitūra, ko redzat, ir kopija Mustonenam, kurš to diriģēs 24. oktobrī Tbilisi.
Vai jūs iepriecina, ja diriģents jūsu skaņdarba iestudēšanai velta daudzus mēģinājumus. Kā esot darījis Džansugs Kahidze?
Tās ir tikai leģendas. Taču Kahidzem bija īpaša nozīme manā dzīvē. Viņš noteica manu komponista likteni, jo iekams sadraudzējāmies, mani interesēja tikai džezs. Cilvēka dzīve sastāv no nejaušībām. Bez Kahidzes mans liktenis veidotos pavisam citādi. Cilvēku, viņa domāšanu ietekmē viss, kas notiek visapkārt. Notikumi un stimuli var būt gan pozitīvi, gan negatīvi.
Kāpēc dzīvojat Beļģijā?
Tāpēc, ka tur man ir tādi apstākļi, ka varu koncentrēties tikai savam darbam. Uz Gruziju, kur ciemojos trīs vai četras reizes gadā, es nebraucu rakstīt mūziku. Tam tur nekad nav laika. Man tur vēl ir draugi un tuvinieki, man ļoti patīk turp braukt, jo situācija Gruzijā kļūst arvien labāka. Tiesa, Krievijas valstsvīri tā neuzskata, bet man neko nenozīmē tas, ko viņi domā. Ir redzams, ka kļuvis labāk. Reformas policijā, samazinātā birokrātija: tas, ka ikvienu dokumentu var dabūt 10 minūtēs, bet pasi vienā dienā. Tie ir fakti, kurus redz visi, izņemot Krievijas varu.
Jūsuprāt māksliniekam asi jāreaģē, jāpauž savu attieksmi, reaģējot uz notikumiem politikā, sabiedrībā?
Vajag reaģēt un iejaukties, ja ir pārliecība, ka tas nesīs augļus. Bet tā nenes augļus, labāk neiejaukties un darīt savu darbu. Es dzīvoju noslēgtu dzīvi. Nekur neeju un nekur nepiedalos. Tikai sēžu un strādāju.
Jūsu draugs Arvo Perts veltīja savu simfoniju Hodorkovskim.
Taisnība. Un es biju iniciators koncertam Leipcigā, kur atskaņoja šo simfoniju, bet Gidons Krēmers spēlēja manu skaņdarbu. Koncerta programmā es uzrakstīju par savu attieksmi pret Hodorkovska ieslodzījumu. Ļoti atklāti un tieši. Un kas? Vai Hodorkovskis šodien ir brīvībā?
Jums patīk iejaukties mūziķu mēģinājumos?
Gadās dažādi. Māris Sirmais tik dziļi un precīzi strādā ar manu mūziku, ka man atliek tikai sēdēt un klusēt.