Klāss Vāvere. Šausmīgi normālas emocijas

Jaunajā albumā, kā jau ierasts, dzirdami augstākā līmeņa mūziķi un autori: Stings (bezvārdu romance Saint Agnes And The Burning Train), Balanesku stīgu kvartets (grupas Kraftwerk hits Model), franču elektrosentimenta virtuozi Air (kompozīcija Empty House no filmas Jaunavu pašnāvības), lielais metrs Deivids Bovijs (Weeping Wall no leģendārā albuma Low), norvēģu nu jazz slavenība Buge Veseltofts, klasiskās mūzikas pianists Kristofers O"Rīlijs (ar Radiohead skaņdarbu Knives Out), Nīla Janga un The Rolling Stones līdzgaitnieks komponists Džeks Nīče (filmas Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu fināltēma), vecie labie panki The Stranglers (tirgus laukuma valsis Waltzin" Black), ASV estrādes lielmeistars Bērts Bakaraks (mūžīgais 60.gadu hits I Say A Little Prayer), ģitārleģendas Čets Etkinss, Džefs Beks, Karloss Santana (ar savu, šķiet, slavenāko un skaistāko kompozīciju Samba Pa Ti) un citi. Šūpuļdziesmu kolekcijai ir izveidojies savs cienītāju loks un arī savs "imidžs" — tā nav vienkārši laba mūzika, tā ir gaumīga mūzika. Tāda, kas patīk smalkiem cilvēkiem. Tāda, par kuru nav kauns arī sabiedrībā parunāt. Īstenībā K.Vāvere strādā ar populārās mūzikas klasiku, bet dara to ļoti talantīgi un aizrautīgi — katras Šūpuļdziesmu sērijas saturs ir rūpīgi atlasīts un meistarīgi pasniegts. Diska piepildījums vienmēr ir konceptuāli un emocionāli pamatots. Šīs dziesmas nav izraktas no slēgtiem arhīviem vai slepenām krātuvēm, kas nav pieejamas nevienam citam! Tā ir mūzika, kas dzīvo mums blakus, bet mēs to dažreiz vienkārši neprotam sadzirdēt. Kā tev pašam šķiet, kāpēc šī sērija ir iemantojusi tik lielu popularitāti? Cilvēki tiešām ļoti gaida katru jaunu disku no Šūpuļdziesmu kolekcijas. Forši, ka gaida. Mana atbilde ir vienkārša — esmu pārliecināts, ka tā tiešām ir ļoti laba mūzika. Mūzika, kas klausītājam sagādā tādas emocijas, kas ikdienā varbūt tik bieži nemaz negadās. Šausmīgi normālas emocijas. Tā ir mūzika, kas atgādina cilvēkam, ka viņš vispār ir normāls cilvēks, nevis nīgrs latvietis vai kredītsaistību vergs, vai elektorāts, vai TV šova auditorija. Šī arī ir Šūpuļdziesmu galvenā ideja, kas apvieno visus albumus? Jā, un es ceru, ka arī citi cilvēki izjūt, ka šīs dziesmas ir mirklis no tavas dzīves, ka tās nav plaša patēriņa produkts... O.K., tām nav vienmēr jābūt kaut kādām šausmīgām, izsāpētām mākslinieciskām vērtībām — pasarg" Dievs! Dzīve taču nesastāv tikai no drāmām un ekstāzēm, mēs visi esam normāli cilvēki, un mums reizēm vajag kaut kādu atgādinājumu, ka tu pirmām kārtām esi tu pats. Klausoties šīs izlases, rodas sajūta, ka tu bieži atskaties pagātnē, ka tevi pārņem nostalģiskas, melanholiskas emocijas. Vai tiešām tā ir? Droši vien. Ja jau tev rodas tāda sajūta, tad noteikti tas tā arī ir. Es negribētu ar šīm Šūpuļdziesmām kādu iemidzināt, bet tas tomēr ir kaut kāds rezumē: klausoties šo mūziku, tu atceries, kas ar tevi ir bijis, tu saproti, kas tu esi. Ja tās dziesmas spēj tev kaut ko atgādināt un palīdzēt kaut ko atcerēties, varbūt kādreiz arī kaut ko izdomāt — nu tad super, tas ir ļoti patīkami.Vai ir arī pēdējo gadu dziesmas, kas pelnījušas vietu šajā kolekcijā? Katrā no izlasēm ir arī mūsdienu ieraksti, bet dominante tomēr ir no pagātnes. Šīs izlases ir best of the best piedāvājums, kas sakrājies gadu garumā. Pieļauju iespēju, ka būs arī 21.gadsimta šūpuļdziesmu turpinājumi. Konkrētas dziesmas tā uzreiz nosaukt nevaru. Nezinu, vai tas ir jūtams, bet atlases process paņem ļoti daudz laika. Tas nav tik vienkārši, kā var likties. No mūsdienu māksliniekiem es noteikti izceltu singersongwriter žanra pārstāvjus — latviski mēs tos saucam par dziesminiekiem. Pašreizējā mūzikas industrijas klimatā, kas nav tas labvēlīgākais — ne cilvēcīgajām emocijām mūzikā, ne radošam procesam vispār —, dziesminieku žanrs ir visjūtīgākais pret visu, kas pasaulē notiek. Sauksim to patētiski par dvēseles vibrācijām. Galvenokārt es dodu priekšroku amerikāņu dziesminiekiem. Protams, tā būs ļoti subjektīva atlase, bet es nekad neesmu slēpis, ka tās ir dziesmas, kurām vispirms ir jābūt tīkamām man pašam. Drusciņ Radiohead. Drusciņ Lambchop un Calexico. Tie ir pieturas punkti, no kuriem tālāk kaut kas var attīstīties. Dziesmu atlases process man parasti ir haotisks un neorganizēts, bet sākumpunkts ir visa līdzšinējā mūzikas klausīšanās un dzīves pieredze. Kāpēc jaunai izlasei izvēlējies tieši instrumentālus skaņdarbus? Tāpēc, ka apkārt ir daudz labas un saistošas, pietiekami demokrātiskas instrumentālās mūzikas. Reizēm tā ir ļoti vērtīga sajūta, kad apkārt nav citu cilvēku un viņi par sevi neatgādina vai atgādina netieši, tikai ar mūziku, nevis personīgu klātbūtni kā dziesmu gadījumā. Zināma abstrakcija laiku pa laikam noder katram. Vari teikt, ka Šūpuļdziesmu projekts ir kaut kas, ko tu dari pats sev? Pilnīgi noteikti. Jā, labi, tas ir mans darbs, un man par to maksā algu (K.Vāvere ir Mikrofona ierakstu mārketinga direktors — J.J.), un tā ir priecīgā ziņa visā šajā lietā. Bet principā — jā, šīs izlases nekad nebūtu bijušas, ja tas nebūtu man pašam svarīgi un interesanti. Neteikšu, ka es šo mūziku klausos no rīta līdz vakaram, bet, ja es tās dziesmas kaut kur dzirdu, manī tās joprojām izraisa ļoti labas izjūtas. Vai ar šīm dziesmām tev veidojas personiskas attiecības? Jā, ar vienu vairāk, ar citu — mazāk. Es ļoti ceru, ka arī cilvēkiem, kuri šo mūziku klausās, tādas attiecības veidojas. Jo tās dziesmas tiešām var pretendēt uz to, lai būtu daļa no tavas dzīves. Dziesmas, kas kaut ko pasaka arī par tevi pašu un kaut ko liek saprast par sevi.Kuras izlases bijušas komerciāli veiksmīgākās? Džeza šūpuļdziesmas, Šūpuļdziesmas no Parīzes, Baltās, Dīvu un Latviešu šūpuļdziesmas. Patīkami, ka visi diski šajā sērijā ir ilgtermiņa spēlētāji. Nav tā, ka tie ir pieprasīti tikai uzreiz pēc iznākšanas, un tad — viss, kritums. Nē, tie visi pastāvīgi ir apritē, cilvēki tos pērk, pat pašus pirmos izdevumus. Veiksmīgākās izlases pārdotas ap 5000 eksemplāru. Latvijā, ja neesi Prāta vētra, šis ir ļoti labs rezultāts. Šie panākumi bija diezgan negaidīti, sākumā tas bija šāviens debesīs. 90.gadu beigās es vadīju programmu Radio SWH, tai bija līdzīgs nosaukums, pat divi — Šūpuļdziesmas pieaugušiem cilvēkiem vai 20.gadsimta šūpuļdziesmas. Tas notika pirms milleniuma, kad tas viss likās šausmīgi būtiski, fatāli un svarīgi. Tā noskaņa bija radniecīga tai, kas saglabājas šajā sērijā joprojām. Skaidrs, ka tā nav mūzika, kas ikdienā skan mums apkārt. Tajā pašā laikā tā nav nekāda pārāk reta vai elitāra mūzika — tāda uzstādījuma man nekad nav bijis. Pirmās trīs izlases mums aizgāja tīri labi. Tad es izdomāju izmēģināt ko citu — džezu, kaut gan kolēģi mani mēģināja atrunāt: "Nu, kā tur būs ar džezu? Tas taču nav tas, ar ko latvieši var identificēties vai ko pārāk labi izjūt un saprot!" Tieši Džeza šūpuļdziesmas bija pirmais izdevums, kas pa īstam parādīja, ka tas, ko mēs darām, ir pareizi, ka ir cilvēki, kuriem tas ir svarīgi un kuri vēlas dzirdēt šo mūziku. *** 20th Century Lullabies/20.gadsimta šūpuļdziesmas, 1999 20th Century Lullabies Vol.2/20.gadsimta šūpuļdziesmas 2, 2000 21st Century Lullabies/21.gadsimta šūpuļdziesmas, 2002 Jazz Lullabies/Džeza šūpuļdziesmas, 2002 Lullabies From Paris/Šūpuļdziesmas no Parīzes, 2003 White Lullabies/Baltās šūpuļdziesmas, 2003 Hippy Lullabies/Hipiju šūpuļdziesmas, 2004 Film Lullabies/Filmu šūpuļdziesmas, 2004 Latviešu šūpuļdziesmas, 2005 World Lullabies/Pasaules šūpuļdziesmas, 2005 Latenight Lullabies/Pusnakts šūpuļdziesmas, 2006 Dylan Lullabies/Boba Dilana šūpuļdziesmas, 2006 Diva Lullabies/Dīvu šūpuļdziesmas, 2007 Lullabies With No Words/Šūpuļdziesmas bez vārdiem, 2008