Koncertizrādes Rakstiem un skaņai recenzija. Pārāk piegludināts kolorīts

Projekts Latvijas gredzens, kas sācis griezties līdz ar Latgales gredzena koncertizrādes Rakstiem un skaņai pirmizrādi Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē un viesizrādēm Jelgavā, Cēsīs un Liepājā, ir viens no vērienīgākajiem un mākslinieciski ambiciozākajiem Latvijas valsts simtgades kultūras projektiem. Idejas autors diriģents Sigvards Kļava šajā divu gadu ciklā ir varējis atļauties fantazēt tik radoši un brīvi, kā nevarētu ikdienas ražošanas tempa un budžeta šaurībā.

Dzīves garša

Latgales gredzens ir centiens tvert Latgales būtību visā tās plašajā spektrā no dziļi kristīgās domāšanas līdz tautas dzīvesziņai un vitālajām tradīcijām. Tāpēc līdz ar Sigvarda Kļavas vadīto Latvijas Radio kori, kura mākslinieki ne tikai dzied, bet arī spēlē un runā latgaliešu valodā, Rakstos un skaņā iesaistīti dažādu paaudžu etnomūziķi un vietējie katoļu priesteri. Koncertizrādes saturu piepilda gan psalmi un vienkārši sprediķi, gan tautasdziesmas, dejas un atziņas – gluži kā talantīgā un sīksti neatlaidīgā zemnieka un ievērojamākā Latgales rokrakstu grāmatniecības pārstāvja Andrieva Jūrdža XX gadsimta sākumā izveidotajā Mūžīgajā kalendārā (Myužeigais kalinders), kas izmantots par Latgales gredzena struktūras mugurkaulu. Var teikt arī vienkāršāk – tas ir gluži kā bijis, ir un arī turpmāk būs šī novada cilvēku dzīvē.

Gleznieciski skaistās, īstās Latgales ainavās kori iekomponējusi videomāksliniece Katrīna Neiburga. Skatuves vidi sakārtojis scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš, izrādi izgaismojis mākslinieks Egils Kupčs, režisore Inese Mičule pati ir stāstniece un virpina dūceni skatuves priekšplānā.

Valces un lamellafons

Līdzīgi tam, kā vētras sakultie viļņi mēdz izskalot Baltijas jūras krastā gadsimtiem neskartus dzintara gabalus, koncertizrādes Rakstiem un skaņai skanējums brīžiem atkailina pašu vēstures oriģinālu. Iestudējuma sākumā skan tautas teicēju balsis, kuras 1926. gadā iemūžinātas pirmajos Latviešu folkloras krātuves ierakstos. Tās ierakstītas vaska ruļļos jeb valcēs. Šie dziedājumi drīz savijas ar šodienas etnomūziķu spēli un saplūst ar Latvijas Radio kora dzīvo skanējumu. Visu kopā nākamībai ieraksta Latvijas Radio Klasika un Latvijas Televīzija. Tāds ir gredzena laika rits.

Tajā viens no īpaši iezīmīgiem zobratiem ir unikālais, speciāli Latgales gredzena vajadzībām izgatavotais mūzikas instruments, kuru meistars Aleksandrs Maijers veidojis kopā ar Daugavpils keramiķi Mairitu Folkmani un Krāslavas metinātāju Jāzepu Mikštu. Tie ir metāla "plauktos" izvietoti 38 dažāda lieluma un formas māla podi (vāzes), kurus sedz tikpat daudz rezonējošu plākšņu. Šī instrumenta partiju spēlē astoņi cilvēki (Radio kora dziedātāji), ar vālītēm izvilinot skaistu, pārpasaulīgu skaņu, kas attāli atgādina vibrofona un dūmakaini maigos ērģeļu reģistrus.

Latgales gredzena unikalitāti nodrošinātu šī instrumenta esamība vien, šis skaniski un vizuāli pašpietiekamais skaņurīks un vienlaikus tilts no Latgales amatnieku tradīcijām uz nākamību. Poetizētās, estetizētās lietišķības skaistums.

Viss notiek pustumsā

Lauvas tiesu no koncertizrādē iekļautajām tautasdziesmām korim sabalsojis pats Sigvards Kļava. Raibajā 22 mūzikas numuru komplektā ir arī komponistes, Gora vadītājas Ilonas Rupaines, Eināra Lipska, Birutas Ozoliņas, Andra Sējāna, Valta Pūces un dziedātājas, cimbalas spēlētājas Aigas Sprindžas veidotie aranžējumi, pa vidu pāris Latvijas komponistu oriģināldziesmu – Mārtiņa Brauna Nāc, Svētais Gars ar Broņislavas Martuževas dzeju (tā Latgales gredzenā ieceļojusi no viņai veltītā Radio kora koncertuzveduma Rakstītāja, 2014) un Imanta Kalniņa Marija.

Katrs koncertizrādes dalībnieks saglabā savu identitāti, paliek pats, taču arī ir panācies pretī citiem. Priesteri skandina gongus, spēlē trompeti un pat dūdas! Tomēr, redzot, cik ierasti viņi to dara, šķiet, ka tas nav speciāli šai izrādei iestudēts "teātris". Plašajā pasaulē par īpaši izsmalcinātu profesionālo meistarību apbrīnotais Latvijas Radio koris, kuram pa spēkam ir vissarežģītākā multidaudzbalsība, mikropolifonija un rīkles dziedāšana, šoreiz pārtapis lielā folkloras ansamblī, kurā ikviens ir izteiksmīgs, sulīgs teicējs. Vienkāršs kā nenoslīpēts dzintars. Tīrradnis. Izpausmes amplitūda? Līdz pat tautasdziesmu deklamēšanai hiphopa manierē.

Viss izdodas lieliski, un programma rit uz priekšu kā muzikāli vizuāla, dzīva Latgales grāmata. Tajā ir arī dažas spilgtas vitālās lappuses – latgaliešu enerģija un smagās dzīves nesalaužamais spēks, kas izpaužas tautas dejā. Žēl tikai, ka tieši šīs vitālas lappuses kopiespaidā izčākst: lai gan iestudējuma žanrs definēts kā koncertizrāde, tā ir statiska, trūkst kustības. Pat brīžos, kad video mums rāda tautas deju, filma rit pamatīgā palēninājumā, kā nereālā sapnī. Tas "nosēdina", atšķaida muzicēšanas dzīvo iespaidu, to iedvesmojošo tautas spēku, kas šodien mums visiem ir tik ļoti, pat izšķiroši būtisks.

Gandrīz viss diemžēl notiek pustumsā (iespējams, tumšāka skatuve bija nepieciešama televīzijas ieraksta dēļ). Turklāt aiz šķidrauta, kas brīnišķīgi izmantots par ekrānu vizuālajām projekcijām, izrādes dalībnieki saplūst ar filmēto ainavu un it kā tiek atsvešināti, tā attālināti, ka, ja vien nesēdi pirmajās rindās, vairs nevar saskatīt, kurš tajā vai citā brīdī dzied, runā vai spēlē solo.

Ja beigas ir labas, viss ir labs. To solīja tautasdziesmā Pī Dīveņa gari goldi integrētais garīgums – faktiski tā ir mērķtiecīga, spēcinoša lūgšana: "Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt! Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā!" Izpildījuma gaitā tā sasniedza iespaidīgu, apliecinošu kulmināciju. Ja tieši šajā augstākajā mirklī tiktu pielikts punkts, vēstījums izskanētu uz spēcinošas nākotnes cerības nots. Bet nē. Tā bija tikai ģenerālpauze. Tai sekoja krass kritiens atpakaļ – atgriešanās klusinātā dziedājuma noskaņā, visam pāri debesīs didaktiski, ilustrējoši paceļot pelēkmelnu Latgales Māras krustu. Tas gan netraucēja publikai Gorā pateikties par Latgalei veltīto iestudējumu ar sirsnīgām stāvovācijām, tomēr palika sajūta, ka Latgales kolorīts ir pārāk piegludināts.

"Cilvēka sirds ir kā kokle ar divām stīgām. No vienas atskan prieki, no otras sāpju vaidi. Likteņa pirksti nerimst spēlēt – brīžiem kāzu dziesmas, brīžiem nemiera dziesmas." Tā par mums pirms gadsimta sacījis Andrievs Jūrdžs. Koncertizrāde Rakstiem un skaņai rāda, ka sāpju vaidi un melanholiskas skumjas mums mākslā vienmēr ir dominējušas un padevušās labāk.