* * * * Inese Lūsiņa
Koncerta emocionālais un kvalitātes centrs, manuprāt, bija nevis ievērojamā čellista, bet ne tik pieredzējušā komponista Dona Jafē visai fragmentētās, dramaturģiski nesaliedētās Kora simfonijas (korim un čellam) pasaules pirmatskaņojums, bet pirmoreiz Latvijā atskaņotās Sofijas Gubaiduļinas Saules dziesmas — filozofiski saturīgs, muzikāli neparasts lielopuss — meditatīvs rituāls/skaņulauks korim, čellam un sitaminstrumentiem, kura skaņu arhitektūru veidoja objektīvā visuma atklāsme (līdz galējai ekstāzes kulminācijai, kur eksplozīvā korskaņa jau asociējās ar Saules "sprādzieniem"), ar sekojošu iekšupvērstu, klusināti intravertu garīgo rituālu cilvēkmērogā. Solista Ramona Jafē meistarība un atdeve suģestēja ar tik enerģētisku koncentrāciju un hipnotizējošu spēku, kas Saules dziesmas lasījumu pacēla pārliecinošā garīgas atklāsmes līmenī. Īsts, gaiši mirdzošs, dvēseli dziedējošs kora a cappella dārgakmens bija īru mūsdienu komponista Dž.Makmilana Tremunt videntes angeli diriģenta Kaspara Putniņa smalkajā slīpējumā.
* * * * * Zane Prēdele
Lai arī koncerts bija pirmatskaņojumu vakars, savā nozīmē tas bija arī a cappella svētvakars. Visi kā solisti bez pavadījuma, katrs ar savu liecinājumu ceļā uz idejas satura piepildījumu. Latvijas Radio koris kā centrālā figūra liturģijas iesākumam uz Karlo Džezualdo un Džeimsa Makmilana skaņu simbolu lauka, čellists Ramons Jafē kā mākslinieka mūždzīvā sirdsapziņa šeit un tagad, kas pētīta solo skaņdarbā un solista partijās Dona Jafē un Sofijas Gubaiduļinas opusos. Sitaminstrumentālisti Edgars Saksons un Ivo Krūskops S.Gubaiduļinas Saules dziesmā pilda to sengaidīto vēstījumu, kas neesam mēs paši, bet absolūta objektivitāte savā krāsu varavīksnē. Koncerta programmas viedums veiksmīgi attīstījās līdz D.Jafē četrdaļīgajai Kora simfonijai, kurā kora faktūras izmantojums un formveides nepilnības liecina par komponista iesācēja ceļu, bet noslēguma S.Gubaiduļinas izvērstajā opusā visi kompozīcijas parametri varēja tikt izmantoti īpašam interpretu izcēlumam, sakrālas mūzikas dzimšanai un pārsteigumam. Tomēr šajā koncertā galvenokārt vēlos izcelt tikai mūziķus, viņu netveramo kopdarbu, jo tas bija talanta dāsnuma izcils apliecinājums.
* * * * Boriss Avramecs
Koncerta laikmetīgajā daļā bija iekļauti ļoti nozīmīgi jēgpilni skaņdarbi. Kā nereti notiek, lietu labā puse pārtop ne visai labā iznākumā. Klausītājiem noteikti bija pasmagi uztvert tik daudz tik sarežģītas un nezināmas mūzikas. Īpaši apstākļos, kad pusotru stundu garu programmu atskaņo bez pārtraukuma (noteikti jāpārtrauc šī nehumānā koncertu rīkotāju rīcība — jādomā taču par klausītāju!). Šķiet, arī korim pacelt tik lielu programmu bija par grūtu. Jau Džezualdo ģeniālais responsorijs diemžēl neskanēja kā absolūta skaistuma atklāsme. Toties Dž.Makmilana jaunā, brīnišķīgā skaņdarba skanējums apliecināja, ka dzied viens no labākajiem koriem pasaulē. Iespējams, skaņdarbu secības dēļ Makmilana darbs "apēda" bijušā rīdzinieka Dona Jafē Kora simfoniju. Abu skaņdarbu mūzikas valodas principi tik būtiski atšķiras, ka bija grūti pārslēgties gan klausītājam, gan, iespējams, arī korim. S.Gubaiduļinas apjomīgo Saules dziesmu par pārliecinošu notikumu padarīja lieliska čellista Ramona Jafē spēle — viņš noteikti ir liels mūziķis!