Mārtins Gors. Sausā vairāk dziesmu tiek

Nākamgad ceturto reizi Latvijā gaidāmās britu grupas Depeche Mode galvenais muzikālais spēks Mārtins Gors vienmēr ir teicis, ka nevarētu būt frontmenis jeb skatuves līderis, jo viņam nav tās agresivitātes, kas grupas dziedātājam Deivam Gahanam, un tā nepieciešama, lai uzkurinātu publiku. Tomēr Mārtins ir Deivam līdzvērtīgs koncertu varonis, spēlējot ģitāru un dziedot fona vokālus savā jutekliskajā tenora balsī, bet tās liriskās dziesmas, kurās viņš dzied solo (Somebody, A Question Of Lust, I Want You Now, Sweetest Perfection, Macro u.c.), parasti ir vokāli sarežģītākās un nereti skaistākās, kaut par hitiem nekļūst. Iespējams, ja Gors jau astoņdesmitajos gados priekšplānā būtu izvirzījis savu vokālista karjeru, nevis grupu ar citu dziedātāju, pasaule jau tolaik uzgavilētu brīnumam, ko tikai tagad sagaidījusi eņģeļa balss īpašnieka Entonija Hegertija (Antony And The Johnsons) personā. Jau Depeche Mode nākamā gada Eiropas turnejas izsludināšanas preses konferencē Berlīnē bija redzams, ka Mārtins tagad izskatās daudz labāk nekā iepriekšējās turnejas laikā 2006.gadā, kad viņam nesen bija pajukusi laulība. Savārgusī seja ar zilajiem riņķiem zem acīm tika slēpta zem pamatīgas grima kārtas, ko klāja spīdulīši, kas kopā ar atbilstošu tērpu piešķīra viņam tādu kā klauna transvestīta tēlu. Toreiz tas bija reizē aizkustinoši un skumji, jo Gors atgādināja dzīves nomocītu, dziestošu rokzvaigzni, kurai katrs ar pilnu atdevi nospēlēts koncerts varētu būt pēdējais. Rīgas koncerta laikā bija redzams, kā Gors — sākumā pa retam un piesardzīgi, bet uz vidu jau arvien biežāk, — dodas uz skatuves malu un iemalko dzērienus no diviem traukiem pēc kārtas (tātad skaidrs, ka kaut ko ar kaut ko uzdzer), kļūst arvien jautrāks un atraistītāks, koncerta beigas sasniedz godam, un visi ir laimīgi, bet vēlāk viesnīcā ballīte turpinās ar dzērieniem un meitenēm, neiztrūkstošo sēšanos pie klavierēm un popmūzikas klasikas dziedāšanu apkārtējiem par prieku, taču nākamās dienas rīts ir viena vienīga elle… Visādas superzvaigznes esmu intervējis, arī pašu Goru ne vienreiz vien, tomēr pirms došanās pie tāda mākslinieka, kura daiļrade tevi sajūsminājusi jau gadu desmitiem, atkal un atkal trīc visas maliņus, kaut Gors manā priekšā sēž draudzīgs un atsaucīgs, mierīgi malkojot minerālūdeni. "Jūs, cilvēki, domājat par daudz!" ausīs joprojām skan iepriekšējā dienā Gora teiktais preses konferencē, atbildot uz kādu ļoti konkrētu jautājumu, kur pietiktu ar atbildi "jā" vai "nē".Uldis Rudaks. Uzdošu, iespējams, visnekonkrētāko un visgrūtāk atbildamo jautājumu. Kā rodas tava mūzika? Mārtins Gors. Mhmm! Es patiešām nezinu. Dažreiz tas notiek vieglāk, dažreiz ne. Šoreiz esmu ražīgāks nekā jebkad agrāk — esmu uzrakstījis daudz vairāk dziesmu. Tas man ir ļoti neierasti, ka bija tik viegli rakstīt. Agrāk parasti es sacerēju tikai tik daudz dziesmu, lai pietiktu albumam. Varbūt viena vai divas palika ārpusē un tika izmantotas singlos kā papildu gabali vai kā tamlīdzīgi… Šoreiz man dziesmu ir daudz, un es nezinu īsti, kāpēc… Viena liela pārmaiņa manā dzīvē gan ir notikusi — es pārtraucu dzert.U.R. Lūk, arī elementārākā atbilde! Cik ilgi jau? M.G. Nu būs divarpus gadu. Kādā brīdī biju sasniedzis tādu punktu, ka sapratu: tā turpināt nevaru, tomēr man bija bažas, ka, pārtraucot dzert un sākot sevi saudzēt, arī manai radošajai dzīvei pienāks gals un es vairs nevarēšu uzrakstīt nevienu dziesmu. Bet viss, lūk, aizgāja, pavisam citā virzienā — dziesmas rakstās daudz vairāk. Jo esmu atklājis sev jaunu pasauli.U.R. Tiešām interesantāku vai vienkārši ērtāku? M.G. Es neteiktu, ka ērtāku, ja sāk uztraukt lietas, kas agrāk vispār laistas gar ausīm, bet pēkšņi liekas svarīgas. Turklāt man taču nekur nav pazudusi tā pieredze, kādas nav tiem, kuri visu mūžu nodzīvojuši skaidrā.U.R. Pamazām sāku justies kā anonīmo alkoholiķu sapulcē. Vai esi uzrakstījis dziesmas, ko pats uzskati par sliktām? M.G. Ir dažas, kas patīk mazāk nekā citas. Dažas savulaik varējām ierakstīt labāk. Bet visā visumā manī nav pārāk daudz nožēlas par savu padarīto. U.R. Kāda ir tava ikdiena, kad neesi intervijās, studijā vai negatavojies koncertam? M.G. Man nav tāda stingra režīma, pie kā pieturos. Kad esmu mājās un nestrādāju, daudz spēlēju futbolu.U.R. Oho! Esi labs spēlētājs? M.G. (iesmejas) Nē, nepavisam neesmu labs. Gaužām viduvējs, bet tik un tā tas ir brīnišķīgs treniņš — spēlēt dodos trīs reizes nedēļā. Daudz laika pavadu pie datora, ebay meklējot instrumentus — pērku sintezatorus un antīkas ģitāras.U.R. Koncertos tev vienmēr esmu manījis vienu, kas laikam īpaši mīļa. M.G. Tā ir Gretch Anniversary, ko es izmantoju ļoti daudz — tā ir burvīga. Esmu nopircis daudz ģitāru, un mēs ar tām izmēģināsim daudz visādu jaunu lietu šai ierakstā. Iespējams, arī nākamajā turnejā es ņemšu līdzi un spēlēšu vairākas ģitāras. U.R. Preses konferencē paziņojāt, ka jaunajā albumā būs vismaz divas dziesmas, ko sacerējis Deivs. Pirms 2005.gada Playing The Angel viņa dziesmas albumos vispār netika iekļautas. Šajos gados sācis rakstīt labāk? M.G. Jā, es domāju, ka laika gaitā Deivs sāk rakstīt arvien labāk — manuprāt, Hourglass ir daudz labāks nekā Paper Monsters (D.Gahana soloalbumi — aut.). Divas viņa dziesmas, ko jau esam ierakstījuši, ir ļoti labas.U.R. Gribēju tev jautāt par mīļākajām citu autoru dziesmām, bet laikam jau loģiski, ka tās varam atrast abos tavos kaverversiju albumos Counterfeit e.p. un Counterfeit 2. M.G. Protams! Jo nebūtu taču nekāda pamata ierakstīt dziesmas, kas man nepatīk. U.R. Tātad par tavu paša muzikālo gaumi var spriest, noklausoties šos soloalbumus? M.G. Jā. Tas bija viens no šo albumu uzdevumiem, jo faniem vienmēr ir interesanti redzēt, no kā tu esi iedvesmojies. Bet galvenais, protams, treniņš pašam šīs dziesmas izpildīt tā, lai nav kauns. U.R. Vai varam gaidīt Counterfeit 3? M.G. Varbūt. Pagaidām nav tādu plānu, jo mēs joprojām neesam pabeiguši albumu un ceram to izdarīt līdz gada beigām. Pēc tam nebūs daudz laika, līdz sāksies reklāmas kampaņas, mēģinājumi un turneja, kas beigsies 2009.gada beigās vai pat vēlāk. Es arī nezinu par grupas turpmākajiem plāniem. Ja izlemsim ņemt kādu gadu brīvu, es varētu uztaisīt arī soloalbumu. U.R. Ja jau jums šoreiz ir vairāk dziesmu, nekā albumam nepieciešams, kas faniem noteikti liktos gana labas, varbūt drīzāk var gaidīt arī nākamo? Līdzīgi kā to izdarīja armēņi System Of A Down, izdodot divus albumus gada laikā. M.G. Mēs neesam tik temperamentīgi kā armēņi, tāpēc tas ir maz ticams. Un tas nav tikai dziesmu rakstīšanas jautājums. Mums visiem taču ir dzīve ārpus grupas. Mums ir ģimenes. U.R.Tev ir jauna ģimene? M.G. Ne jau jauna ģimene — es runāju par saviem bērniem, no kuriem pavadu tik daudz laika prom. Tas ir ļoti smagi. Tagad mēs ierakstām albumu un brauksim turnejā. Pēc tam, uzreiz ielecot nākamajā albumā un kārtējā turnejā — tas jau būtu par daudz. U.R. Par dziesmām turnejā, iespējams, prasīt pāragri… M.G. Mums droši vien būs jāspēlē kādas sešas dziesmas no jaunā albuma, un, ja kopā spēlē kādas divdesmit dziesmas, tad paliek četrpadsmit no visiem mūsu pārējiem laikiem. Ir dažas dziesmas, kas jāspēlē obligāti, jo milzīgs cilvēku daudzums justos apčakarēti, ja mēs nespēlētu Personal Jesus vai Never Let Me Down Again. Tāpat ir vēl citas dziesmas, par kurām daudzi ir pārliecināti, ka tās dzirdēs. Jo vairāk mūsu dziesmu zini, jo mazāka iespēja tieši savu dziesmu neizdzirdēt, hahaha! U.R.Vai kādreiz iedvesmai palasi kādu grāmatu? M.G. Ir viens ļoti sens — XIV gadsimta persiešu dzejnieks, vārdā Hafezs, kurš droši vien būtu jālasa oriģinālā, bet arī tulkojums ir fantastisks. Jautrs, apgarots un mistisks reizē. Šī kombinācija ir tik burvīga, ka spēj iedvesmot vēl šodien. Arī sirreālisti esot uzķērušies. Vai kādam no mūsdienu darbiem būs tik ilgs mūžs, es šaubos. Gan jau pat The Beatles ne.