Tautas, tradicionālā jeb, kā to šodien mēdz dēvēt vienojošajā vārdā, pasaules mūzika, kaut tapusi visdažādākajās zemes malās, nereti tiek apkopota izlasēs, un reizēm pat nav viegli atšķirt, kas radies karstajos dienvidos vai austrumos, kas — šķietami vēsajos, tomēr pamatīgajos rietumos vai ziemeļos. Jo izmantotie instrumenti — tādi kā ģitāras, vijoles vai tie, kurus ieskandina, pa tiem sitot, — sen kļuvuši pietiekami internacionāli, lai tos lietotu tiklab gruzīns, kā latvietis, meksikānis vai krievs. Tāpēc arī tapis jauns muzikāls kopprojekts, kurā saplūst divas — latviešu un gruzīnu — kultūras. Kā vēstī albuma Es arī veidotāji un izdevēji: tā ir pretmetu vienotība, nesavienojamā harmonija un spilgts piemērs, kā ziemeļi jūt dienvidus un dienvidi ziemeļus. Saplūst šķietami nesavienojami elementi: Baltijas nosvērtība un tiešums ar Kaukāza emocionālo spontanitāti, dzidrās latviešu sieviešu balsis ar gruzīnu vīru daudzbalsīgo dziedājumu mežģīņu rakstiem, viduslaiku mūzika ar indiešu konakola mākslu, ziemeļu ritma vienkāršais zīmējums ar dienvidu poliritmiju. Uz šo kopdarbu paši veidotāji lūkojas kā uz potenciālu iespēju likt par Latviju un Gruziju sadzirdēt tālāk pasaulē, nekā par tām dzirdēts līdz šim. Un ne tikai politiskā vai ekonomiskā kontekstā.
Es arī
Valts Pūce kopā ar saviem muzikālajiem partneriem, ar kuriem muzicējis gan Maranā, gan samērā jaunajā mūsdienu tautas mūzikas projektā, sauktā par Pūces etnogrāfisko orķestri, vienojies kopīgās dziesmās ar grupu The Shin no Gruzijas. Jau gruzīnu grupas nosaukums liecina par piederību plašākiem ūdeņiem — The Shin ilgus gadus dzīvo un strādā Vācijā, kur, lai cik tas būtu paradoksāli, viņu tautas mūzikai ir iespēja attīstīties daudz labvēlīgākā augsnē nekā dzimtenē. Kopprojekta nosaukumam Es arī, kas izklausās tīri latvisks, ir līdzīga nozīme arī gruzīnu valodā, paskaidro Valts Pūce, un viņam piebalso The Shin dalībnieks Zaza Miminošvili. Ja precizējam, gruzīnu valodā tas nozīmē "tā tas arī ir". Zaza un Pūce to atklājuši brīdī, kad pauzē starp ierakstiem devušies dzert kafiju un abi šādi identiski apstiprinājuši savu vēlmi pēc tās. "Gribam ar šo projektu un tā nosaukumu Es arī atgādināt, ka mēs — gan latvieši, gan gruzīni — salīdzinot ar lielo lāci vai mikimausu (domāti krievi un amerikāņi — aut.), varbūt esam maziņi, dažam varbūt šķiet — gluži nenozīmīgi, bet mēs tomēr esam un vēl elpojam. Mēs gribam pateikt pasaulei šo "es arī", lai mūs sadzird, kamēr vēl esam," saka Valts Pūce.
Bez apstrādes
Runājot par to, kādu mūziku The Shin parasti spēlē, Zaza kategoriski neatbalsta tādu terminu kā "apstrāde" jeb "apdare": "Mēs nevienas tautas mūziku neapstrādājam — mēs šīs burvīgās vērtības izlaižam caur sevi un spēlējam kā paši savas. Tās neesam izdomājuši ne es, ne Valts — tās ir pašas par sevi, bet tai pašā laikā mūsu. Tur darbojas kaut kāda mistika, ko mēs paši nevaram izskaidrot, un arī ieraksta procesā mūs pavadīja nemitīgi pārsteigumi — slēdzās ārā datori utt.," stāsta Zaza. Valts papildina, ka pavadījuši astoņpadsmit brīnumainas saspēles dienas viņa lauku mājas studijā, sākumā tas nemaz nav iecerēts kā konkrēta albuma ieraksts vai darbs, bet vienkārša paspēlēšanās — laba laika pavadīšana tālāk no pilsētas laukos un tuvāk pie dabas krūts.
Pūce un kompānija ar The Shin iepazinās pirms gada, kad gruzīnu grupa viesojās Latvijā ar koncertu pasaules mūzikas festivālā Porta, šeit Zaza iepazinies ar agrāk nezināmo latviešu tradicionālo kultūru.
Nu šī pirms gada sākusies sadarbība izvērtusies veselas programmas un albuma ierakstā, kas vienīgo reizi dzīvajā koncertā tiks atskaņots Dailes teātrī 1.decembrī.