Rīgas muzikālais teātris, vēl aizvien turpinot strādāt Latvijas Operetes fonda organizētu projektu veidolā, 25. novembrī sāk jauno koncertsezonu ar muzikālo piedzīvojumu spēli bērniem Karlsons kultūras pilī Ziemeļblāzma. Savukārt pastāvīgais operešu izrāžu diriģents Guntars Bernāts 24. novembrī svinēs savu 50. jubileju. Karlsonu gan viņš diriģēs, jo iestudējumā spēlē neliels mūziķu ansamblis. Kā "mazs atskats" uz paveikto iecerēts koncerts otrajā Adventē Mazajā ģildē ar studentu orķestri Gaudeamus, kuru viņš vadījis teju 25 gadus, iesaistot arī muzikālajās izrādēs. Arī Operetes fonda rīkotos Jaungada koncertus šā gada nogalē varot sasaistīt ar diriģenta svinamo reizi. Plānots arī jauniestudējums pavasarī.
"Paraugoties uz to, kā ir izveidojusies mana dzīve, es neko nenožēloju, jo darbības virziens visu laiku bijis samērā plašs," atzīst Guntars Bernāts. "Strādāju ne tikai ar studentu orķestri un operešu izrādēm, bet arī aktīvi darbojos Latvijas Orķestru asociācijā (G. Bernāts ir šīs asociācijas priekšsēdētāja vietnieks – I. L.). Veidojam festivālus un bērnu koporķestrus, viens šāds sastāvs ir arī manā aprūpē."
Pastāsti par šo asociāciju tuvāk!
Latvijas Orķestru asociācija ir izveidota, lai parādītu, ka bērnu un jauniešu simfonisko un kamerorķestru kustība nav mazāk nozīmīga kā Dziesmu svētku koru un pūtēju orķestru kustība. Bērnu, jauniešu, studentu un pieaugušo aktivitātes mācību un amatieru simfoniskajos un kamerorķestros būtu valstiski ļoti nopietni atbalstāmas. Man ir ļoti žēl, ka finansējuma trūkuma dēļ vairs neeksistē Latvijas Universitātes kamerorķestris, kam bija ļoti senas tradīcijas. Iepriekšējos skolēnu Dziesmu svētkos sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru izdevās noorganizēt simfonisko koncertu Tūkstošbalsu simfonija, notikuši jau trīs Latvijas Orķestru asociācijas festivāli Rēzeknē (Gorā), Daugavpilī un Cēsīs. Pērn noorganizējām festivālu Nuova Simfonia, kurā piedalījās arī orķestri no Igaunijas un Lietuvas. Pirms pieciem gadiem dibinot asociāciju, vadījāmies pēc Igaunijas parauga, un mums ir lieli mērķi. Gribam Latvijā noorganizēt Eiropas Orķestru asociācijas lielo festivālu, kas notiek reizi trijos gados. Mērķējam uz 2021. gadu. Bet, ja ne, tad 2024. gadā noteikti! Ir ļoti vērtīgi, ka bērnu un jauniešu orķestri var sabraukt no visām Latvijas malām ne tikai klausīties viens otru un vērtēt, bet arī spēlēt kopā. Mūsu asociācijā ir 23 orķestri.
Baidos pat jautāt par šogad likvidētās RPIVA orķestra Gaudeamus nākotni.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA) kamerorķestra Gaudeamus statuss bija līdzīgs Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra statusam, jo mūzikas skolotāju bakalaura studiju programmā bija specializācija – instrumentu spēles skolotājs. Protams, viņiem bija arī jāspēlē orķestrī. Sastāvs bija neliels un katru gadu mainījās, bet tas mani rosināja kreatīvākai dažāda repertuāra atlasei, instrumentēšanai un aranžēšanai. Šobrīd šo programmu pārņēmusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, un mūsu līdzšinējie studenti, topošie mūzikas instrumentu spēles skolotāji, turpina iesaistīties ansamblī. Šogad uzņemšanas līdzšinējās RPIVA studiju programmās vairs nebija. Kas būs pēc tam? Redzēs.
Kā ieinteresējies par opereti un muzikālo teātri?
Man vēl izdevās šo gaisotni sajust un ieelpot, jo 1992. gada rudenī mani uzaicināja strādāt Rīgas Muzikālajā teātrī. Es biju teātra diriģents līdz pat tā likvidēšanai 1995. gadā, un manā pārziņā pamatā bija bērnu izrādes: Karlsons un Brālītis, Pauks un Šmauks un citas. Šis laiks nebija viegls, jo sabiedrībā daudz kas mainījās un arī finansiālā situācija kļuva arvien smagāka. Bieži vien pie kases stāvot rindā pēc četrus mēnešus nesaņemtās algas, teātris bija lielāks, nekā pēc tam šiem māksliniekiem bija spēks to radīt uz skatuves.
Lai gan esmu vienīgais pilnvērtīgais Jāņa Kaijaka simfoniskās diriģēšanas klases absolvents, pie operetes repertuāra tolaik nestrādājām nemaz. Tomēr intuitīvā līmenī, ciešajā saskarsmē ar Jāni Kaijaku, operetes žanrs un Štrausa mūzikas tradīciju stilistikas izpratne manu interesi ir uzjundījusi. Simfoniskās diriģēšanas zinību apguves laikā, kad Kaijaks vēl bija Rīgas Muzikālā teātra galvenais diriģents, man pāris reižu bija iespēja arī strādāt ar Operetes simfonisko orķestri. 1995. gadā teātri slēdza, taču šodien jūtam, ka sabiedrībai šis žanrs joprojām ir interesants. Vecāka gadagājuma cilvēki, kuri savulaik nāca uz Muzikālo teātri, to atceras un labprāt nāk uz Operetes fonda izrādēm. Taču divdesmit gados, kamēr šis žanrs nav aktīvi dzīvojis, ir izaugusi vesela paaudze, kura opereti nepazīst. Mūsu misija ir viņus – jaunākās paaudzes skatītājus – ar šī žanra vērtībām iepazīstināt.
Jaunajiem operete, visticamāk, šķiet aizgājusi vēsturē gluži kā vecmāmiņas jaunībā tamborētās sedziņas?
Taču vēsturei noteikti nepieder mūzikli, kuriem arī būtu vieta muzikālajā teātrī. Tur tos varētu parādīt profesionāli kvalitatīvāk nekā dramatiskajos teātros, kuri aizpilda brīvo nišu. Operā iestudēja tikai Johana Štrausa Sikspārni, valstī vienīgajam operas un baleta teātrim ir cita specifika un uzdevumi. Taču muzikālo izrāžu žanriskais spektrs ir ļoti plašs, un muzikālais teātris to visu varētu ietilpināt. Mazajā Igaunijā ir gan pilna operetes trupa teātrī Estonia Tallinā (līdzās operas trupai), gan Tartu muzikālais teātris Vanemuine, kas sistemātiski iestudē mūziklus. Lietuvā muzikālie teātri ir arī Kauņā un Klaipēdā, bet mums ir tikai viena Opera. Tās piedāvājums ir kvalitatīvs, bet ļoti šaurs. Arī Latvijā jābūt vēl vienam muzikālajam teātrim.
Esi pārliecināts, ka izdosies muzikālo teātri atjaunot kā pastāvīgu profesionālu vienību?
Lielākā daļa no 90. gados slēgtajām kultūras institūcijām (mūzikā – kamerorķestris, Latvijas Radio bigbends) tagad ir atdzimušas, bet muzikālā teātra tradīcijas vēl joprojām gaida, kad valsts pieslēgsies šī žanra atbalstīšanai. Tuvojas arī laiks, kad beigsies izīrēšanas līgums, kas uz 25 gadiem nodeva bijušā Rīgas Muzikālā teātra ēku citu izklaižu rīkotājiem. Ap 2023. gadu šim līgumam vajadzētu beigties. Šodien tas jau šķiet sasniedzamā nākotnē. Smagākā problēma ir, ka būtu jāiegulda lieli līdzekļi, lai šajā ēkā un zālē atkal varētu notikt muzikālās izrādes. Līgumu slēdzot, tika solīts, ka ēku atdos tādā stāvoklī, kādā to saņēma, taču orķestra bedre ir aizbetonēta, skatuve un zāle ir pamatīgi pārbūvētas. Man drīzāk šķiet, ka, sekmīgi menedžējot, mēs varētu lieliski sadzīvot ar VEF Kultūras pils paspārnē esošajiem daudzajiem amatiermākslas kolektīviem. VEF Kultūras pils zāles iespējas ir labāk pielāgojamas, neraugoties uz to, ka orķestra bedre, kas ir par kripatiņu lielāka nekā padomju laikos, tik un tā ir par mazu pilnvērtīgiem klasiskajiem operetes iestudējumiem, kas paredz krāšņu orķestri.
Skatuve un zāle ir tikai aisberga redzamā virsotne?
Profesionāla teātra funkcionēšanai nepieciešamas gan mēģinājumu telpas, gan šūšanas un dekorāciju cehi un glabātavas. Arī kultūras pilī Ziemeļblāzma mums līdz šim bija pieejama tikai zāle un skatuve. Veidojot izrādes kā projektus, Operetes fonda vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska meklē dažādas iespējas īrēt telpas un noorganizēt transportu. Tas krietni sarežģī darbu.
Kur ņemt tik daudzpusīgus māksliniekus, kuri varētu veidot muzikālā teātra trupas kodolu?
Muzikālā teātra māksliniekiem dziedātprasme jāapvieno ar deju, aktiermeistarību, runas mākslu. Rīgas Muzikālajā teātrī arī koris trīs vai četras reizes nedēļā kārtīgi strādāja baleta zālē. Latvijas Mūzikas akadēmijā (tolaik – konservatorijā) savulaik tika sagatavoti divi operetes teātra mākslinieku kursi: viens Jāņa Kaijaka vadībā, otrs Oļģerta Dunkera vadībā. Šī teātra zvaigzne Aija Smiltēna bija viena no šo kursu absolventēm.
Kas šodien būtu jārāda muzikālajā teātrī?
Pamats ir klasiskā operete, līdzīgi kā simfoniskā un operklasika. Aktuāla mūsdienu nepieciešamība ir mūziklu repertuāra veidošana. To tepat blakus pierāda igauņi gan Tartu, gan Tallinā, iestudējot ne tikai Operas spoku, bet nupat arī Nožēlojamos. Treškārt, jāuzrunā jaunie un pieredzējušie latviešu komponisti, un es nešaubos, ka daudziem arī muzikālā teātra žanrā būtu, ko teikt. Man būtu interesanti sadarboties ar jauno komponistu Jēkabu Jančevski. Lieliskas muzikālās izrādes komponējuši Jānis Lūsēns un Kārlis Lācis. Atgādināšu par Jura Kulakova mūziklu Latvijas karalis, kuru viņš uzrakstīja 90. gados. Iestudējums tapa grūtos laikos, var diskutēt par libretu, taču mūzika ir laba. Zigmara Liepiņa Parīzes Dievmātes katedrāle izcili iederētos muzikālajā teātrī. Dienas gaismu līdz šim nav ieraudzījusi Ģederta Ramana muzikālā komēdija Kaijas bez jūras, kuras iestudējumu cenzūra savulaik aizliedza. Būtu liels darbs darāms, lai atjaunotu un sakārtotu Elgas Īgenbergas operetes Annele nošu materiālu. Protams, daži darbi ir morāli novecojuši, bet arī padomjgadu daiļrades mantojumā ir vērtības, kuras būtu vērts izvilkt dienas gaismā.