Novērtējot un baudot brīvību. KDi reportāža no svētku gājiena

Uzrunāju priecīgas skatītājas sev kaimiņos, kuras enerģiski klabina ar izdalītājiem vēdeklīšiem, kas tautas atjautīgajā jaunradē, tveicei izpaliekot, ir pārvērtušies par savdabīgiem tarkšķiem - klabekļiem. Šī skaņa skatītāju rindās pavada visu gājienu. Garām sākusi plūst Zemgale.

"Mēs esam atnākušas ar konkrētu mērķi. Man ir trīs ziedu pušķi, jāpasniedz trīs konkrētiem cilvēkiem. Man piedalās draugi un meita. Īpaši gaidām Rīgu, Latgali un arī diasporas," stāsta Ārija "Es esmu profesionāle mūziķe, visu savu jaunību godprātīgi nodziedāju. Esmu bijusi arī lielajos Dziesmu svētkos. Mūsu mamma ir deju kolektīva vadītāja, viņa vairs nav šajā saulē. Tētis bija dejotājs. Mamma nāca no Madonas rajona Barkavas - Irēna Upeniece. Man asinīs ir mūziķes gars. Man meita dejo, un es domāju, ka es arī nākošgad sākšu dejot. Šogad es nokavēju, bet es iešu. Man vajag!"

"Tie ir tautas svētki. Ir ļoti liela kopīga sajūta," piebilst Dace,pirms tam sarunai piekrītoši mājusi līdzi un smaidījusi.
 

Ir forši!

Kaimiņos pa labi - bērnu bariņš aizrautīgi fotografē. Ne sevi, gājienu. 11 gadīgā Estere un 10 gadīgā Anna gājienā gaida savas skolas un Annas mammas kolektīvu no Jelgavas. Meitenes domā, ka tieši Jelgavniekiem ir visskaistākie tērpi. Pašas gan nedzied un nedejo. "Es esmu daiļslidotāja," saka Anna. "Es - orientējos," atklāj Estere.

Brīvprātīgā Luīza piesēdusi uz ietves. Viņas krekliņam uz muguras rakstīts "Es daru no visas sirds". Luīzas uzdevums pieskatīt, lai skatītāji gājiena laikā nelien zem norobežojās lentes. Darba neesot daudz un cilvēki klausot. Nu, īstenībā jau īsti neklausa viss, un tāpat laiku pa laikam, kāds, izmantojot gājiena plūsmā radušās atstarpes, pārskrien uz ielas pretējo pusi. Bet labi vien ir.

Šis ir dzīvu, normālu cilvēku gājiens, kur rindas drīkst būt arī nedaudz šķības un viļņainas, un nevienam nav jāmaršē ar izmisīgas disciplīnas spīdumu acīs.

Luīzu pieteikties brīvprātīgās darbam vilinājusi iespēja "piedzīvot visus Dziesmu svētkus - kā notiek mēģinājumi u.c. Pie biļetēm bija ļoti grūti tikt, jau pirmajās dienās visas bija izpirktas. Tad es uzzināju, ka ir iespēja kļūt par brīvprātīgo, un pieteicos."

Savus iespaidus Luīza raksturo kodolīgi: "Ir forši!"

Gandrīz jau pie gājiena beigām, tuvojoties Skonto stadionam, ar izveidotajiem Goda vārtiem, bariņš tūristu smaida līdz ausīm, māj un paralēli bildē. Visus pēc kārtas. Uzrunāju vienu vīrieti. Esot no Ķīnas. Vārdu, diemžēl, nespēšu pierakstīt. "Tas ir aizraujoši. Tērpos var saskatīt līdzīgas krāsas, tomēr nekas īsti līdzīgs Ķīnā nenotiek." Arī viņam pašam patīkot dziedāt un dejot.
 

Ne vienmēr jādomā par sāpīgo

Rīdzinieku, koristu Lauri notveru jau "finišējušu". Viņa gaišās acis zem melnās cepures izskatās kā ieslēgta lampa. "Labi, ka padomāts, ka pēdējā dienā tas nav tik ļoti nogurdinoši. Sanāk pat loģiskāk - visi ierodas un dodas gājienā. Man tas ir viens no emocionālākajiem svētku brīžiem, visi ir priecīgi un ar stāju." Laurim šogad svētki ir sākušies ar Guntara Prāņa veidoto tik uzlādēto - garīgi koncentrēto, bet reizē silto (varbūt to noteica Jaunā Rīgas teātra aktiera Andra Keiša balss?) Garīgās mūzikas
koncertu Es esmu… Doma baznīcā.

Vaicāts, kuru dziesmu visvairāk gaidīs koncertā, Lauris saka: "Es piedalos arī vokāli simfoniskajā koncertā. Visa programma ir veidota tā, ka tiek izstāstīts Latvijas stāsts. Arī diriģenti ir stāstījuši, ko kura dziesma nozīmē. Zinot, katras dziesmas stāstu, var dabūt arī emociju. Droši vien emocionālākās ir tās, kas Latvijai ir bijušas grūtākajā laikā. Man ļoti patīk un domāju, ka estrādē ļoti labi
izklausīsies Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs debesīs. Zinot visu kontekstu….Esmu skatījies 1990. gada ierakstu, kur cilvēki pat nespēj noticēt, ka viņi var dziedāt šo dziesmu. Tagad jau var dziedāt, padomājot no cita konteksta - baudot un novērtējot brīvību." 

Nav vienmēr jādomā par to sāpīgāko, nu var arī par pozitīvo.

Kad beidza plūst asaras, redzēju, ka tāda nebiju vienīgā (dīvaini, ka šim saviļņojumam nav nekādi iespējams turēties pretī, cik tad mums vispār ir bijuši Dziesmu un Deju svētki pašiem savā zemē bez svešiem lozungiem?… Izrādās, ka mēs varam būt arī tādi, tik skaisti un stalti, nevis nonīkuši blenzt viedierīcēs un visu laiku sekot līdzi jauniem meliem un apzagšanās gadījumiem… Un kā lai,
nākot bērnu kolektīviem, kuri nes uz galvas visas Latvijas pļavas, nenāk prātā Melānijas Vanagas Veļupes krastā sākums, kur jauna mamma izsūtījumā, pirms uz rokām izdziest dēliņš, mēģina viņam
vēl parādīt puķīti), reģistrēto gājienu dalībnieku statistika - 43 219 man sadalījās konkrētos cilvēkos un kadros: meitenīte, kura augstu gaisā tur karoga lenti, bet ar otru rociņu - cīnās ar vēja pluinīto villaini, visi varonīgie pūtēju orķestru puikas, kuri gandrīz pazuda zem savām bungām un tubām, defilē meitene, kura ar vienu roku mēģināja nosargāt, lai vējš nepūš augšā īsos svārciņus, visi, kuriem sāpēja kājas, bet kuri, zobus sakoduši, gāja, kāda vecmāmiņa ar spieķi, kura, atrāvusies no sava kolektīva, pašcieņas un spīta pilna, viena pati gāja pa tobrīd tukšo Brīvības ielu teju kā tāds XX gadsimta daudzcietušās Latvijas simbols, visi spraunie un veselie, kas savā vidū bija uzņēmuši tos, kas tādi nav, - ripināja ratiņos vai bija iedevuši roku, lai vieglāk iet.

Tālāk sāksies ikdiena. Patiesībā jau sākās vēl gājienam nebeidzoties. Nepiepušķošu un neidealizēšu - redzēju arī dažus skatus, kas nepavisam "neder" manam līdzšinējam reportāžas patosam. Divi, nepateikšu - dziedātāji vai koristi - kā no Mērnieku laikiem vai Zelta zirga tautas mielasta izkāpuši, kūļādami pa gaisu svētku tarbas, lai noturētu līdzsvaru, kaut ko murmulēdami, pūlējās iekļūt par laimi slēgtajā balzamveikalā. Un tomēr - cilvēks grib ne tikai dzert, gausties vai rakstīt muļķības internetā. Kādā brīdī viņam gribas saņemties, iztaisnoties, uzvilkt goda drānas un teikt: "Es esmu, lai kādu saturu mēs katrs tajā neieliktu. Mēs esam. Tas brīdis visā krāšņumā ir tieši šonedēļ, un tā
gribētos to pastiept pēc iespējas ilgāku."

P.S. Paldies gājiena labākajam saucējam Uģim Jokstam Brīvības - Blaumaņa ielas stūrī. Tieši šajā posmā gājiens uzņēma īsto vilkmi un ritmu. Visticamāk tieši tāpēc, ka Uģis katru kolektīvi pa īstam sirsnīgi spēja nosaukt vārdā kā senneredzētu draugu vai radinieku. Un - kā sauc, tā atskan.

P.P.S. Ja kādam pavēsi, var atcerēties Jāņa Petera vārdus: "Mana tauta dziedāja, tāpēc nenosala."