Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Pilns teksts. Džeza pianists Krāmers: Māksla aizlieguma apstākļos tūliņ uzplaukst

"Kā lai izskaidro, kāpēc vienas un tās pašas klavieres skan ļoti atšķirīgi atkarībā no tā, kurš pianists tās spēlē? Kā lai izskaidro, kāpēc klavieres reaģē kā dzīva būtne? Mākslu nevar izskaidrot ar fiziku. Māksla ir mistika," saka džeza pianists Daniils Krāmers.

Elpu aizraujošā džeza pianistu duelī festivāla Summertimeaicina Inese Galante koncertā Dzintaru koncertzālē 9. augustā tiksies vienaudži Daniils Krāmers (Krievija) un Valerijs Grohovskis (Krievija, ASV), kurš līdztekus plašajai koncertdarbībai ir Teksasas Universitātes profesors. Par dueļa sekundantiem aicināti klasiķi – no Mocarta, Bēthovena un Šopēna līdz džeza pīlāriem Gēršvinam un Elingtonam. Daniils Krāmers (1960), kurš ar savu improvizācijas brīvību jau divreiz savaldzinājis festivāla publiku, spēlē un pasniedz džezu kopš XX gadsimta 80. gadiem. Viņš dibinājis džeza festivālus Krievijā, izveidojis veiksmīgu starptautisko karjeru, ir pieprasīts pedagogs, Laikmetīgās mākslas institūtā Maskavā vada džeza katedru, strādā džeza izpildītāju konkursu žūrijās, ir saņēmis daudzus kultūras apbalvojumus.

Savijot džezu ar mūzikas klasiku, jūtaties kā džeza vai akadēmiskās mūzikas pārstāvis, kurš godina Bahu, Mocartu, Šopēnu?

Es tā dzirdu. Neesmu izvirzījis sev uzdevumu apvienot džezu ar klasiku, es vienkārši tā dzirdu. Tas ir tikpat dabiski kā sarunāties, daudz neprātojot, kādus vārdus es lietoju. Viss vienkārši notiek.

Kuri komponisti jūs uzrunā visdziļāk?

Mocarts un Šopēns ir mūziķi, bez kuriem es negribētu dzīvot. Viņi abi mani saviļņo līdz asarām. Tāpat arī Mendelszons. Džezu nevaru iedomāties bez Bila Evansa. Tas var likties dīvaini, jo viņa pieeja un raksturs ir pilnīgs pretpols manējam. Viņš ir dižens romantiķis, liriķis. Arī itāļu pianists Petručāni, vēl viens džeza romantiķis. Biju vēl ļoti jauns, kad manā pirmajā lielajā starptautiskajā festivālā Grenoblē viņš iedrošināja, pasakot burtiski pāris vārdu: tu būsi labs mūziķis. Gadās, ka ar to pietiek, un tu vienkārši sev notici. Tie daži viņa vārdi man ir ļoti, ļoti dārgi.

Džeza rakursā pievēršaties arī opermūzikai?

Man ir programma Opera, džezs, blūzs kopā ar operzvaigzni Hiblu Gerzmavu. Biju gandarīts, ka mūsu programma Maskavā milzīgajā Krokus City Hall zālē šā gada martā sapulcēja piectūkstoš klausītāju. Hibla Gerzmava ir izcila dziedātāja, man ļoti patīk ar viņu sadarboties. Jau esam ierakstījuši šo programmu kompaktdiskā.

Arī Hibla Gerzmava improvizē džezu?

Nav nozīmes, vai tu improvizē tieši džezu. Nozīme ir tam, ka muzicējot pēkšņi raujas laukā notis, kuras tu dzirdi, bet kuras nav uzrakstītas. Tas, ka no tevis laužas ārā šīs notis un tu vienkārši nevari tās nenodziedāt vai nenospēlēt.

Kāda ir Rīgas un Jūrmalas vieta jūsu koncertceļojumos no pasaules metropolēm līdz Tjumeņai?

Braucu turp, kur mani aicina. Tas ir Bībeles princips: dodies turp, kur tevi sauc! Tas ir arī ikviena mūziķa princips. Šis ir ne tikai dienišķās naudas nopelnīšanas jautājums, bet arī – ja aicina, tātad vēlas tevi dzirdēt. Un ko gan vēl vairāk mūziķim vajag? Māksliniekam tas ir visaugstākais apbalvojums. Rīgā esmu uzstājies jau kopš 1985. gada, man pat ir saglabājušās fotogrāfijas no pirmajiem Rīgas džeza festivāliem, kurus organizēja Leonīds Nidbaļskis. Esmu tajos uzstājies vairākas reizes. Man bija pat koncertturnejas pa visām trim Baltijas valstīm. Vienu laiku man bija tāds dīvains trio ar pazīstamo lietuviešu džeza dziedātāju flautisti Nedu Malūnavičūti un trombonistu Vītautu Pilibaviču. Draudzējos un spēlēju kopā arī ar Volodju Tarasovu un Volodju Čekasinu. Pēdējo reizi kopā ar Baltijas valstu mūziķiem uzstājos pavisam nesen, 2013. gada maijā koncertsērijā Tête-a-tête Latvijas Radio studijā kopā ar latviešu bundzinieku Māri Briežkalnu un igauņu basistu Toivo Untu.

Tiesa, ka jūra ir jūsu īpašā mīlestība?

Es vienmēr esmu ilgojies pēc jūras. Es uzaugu Harkovā, kur jūras tuvumā nav. Visvairāk gaidīju tās nedēļas, kad mēs ar tēti un mammu braucām uz Krimu. Uz jūru! Mēs braucām uz Feodosiju. Jūra un kalni ir tas, ko es mīlu visvairāk, un Jūrmala tik skaisti stāv jūras malā. Priedes un brīnišķīgas smiltis tur ir tik lieliskā kombinācijā. Starp fotogrāfijām, kuras glabāju savā planšetē, ir vairāki saulrieti Jūrmalā. Kad saule aiziet aiz priežu galotnēm un iegrimst jūrā – tas ir brīnišķīgi. Es ļoti mīlu šīs fotogrāfijas.

Man ļoti tuva ir labestīgā atmosfēra festivālā Summertime. Publikas reakcija jau pirmajā reizē bija ļoti sirsnīga. Biju tik ļoti saviļņots, ka jutos bezgala laimīgs, kad mani aicināja ierasties atkal. Atceros, kā publika piecēlās kājās. Tas bija patiesi, no sirds. Ikviens mūziķis taču atšķir pieklājīgus dežūraplausus no patiesas sajūsmas. To nevar izstāstīt, tu to vienkārši zini, jūti.

Ko jūs darītu, ja nebūtu kļuvis par mūziķi?

Gribēju kļūt par vēsturnieku, nodarboties ar paleontoloģiju. Mani vienmēr vilinājusi senvēsture – senie laiki un aizvēsture.

Tas tagad noder mūzikā?

Vēsture joprojām ir mans vaļasprieks. Aizraujos ar vissenāko pasaules vēsturi. Man ļoti patīk arī arhaja eonas, paleozoja un mezozoja ēras un triasa perioda vēsture. Visvairāk tīk prātot par tā dēvēto alternatīvo vēsturi, jo ļoti daudzi reālie notikumi nesaskan ar oficiālo vēsturi. Jo vairāk iedziļinies vēsturē, jo vairāk saproti, ka nedzīvojam pasaulē, par kuru mums stāsta. Tās pasaules, kurā it kā dzīvojam, īstenībā nemaz nav!

Kā to saprast?

Vēsturi vienmēr raksta uzvarētāji. Varētu jautāt, kādi gan uzvarētāji rakstījuši par dinozauriem?! Raksta tie cilvēki, pētnieki, kuri ir iekarojuši autoritāti. Tātad – uzvarētāji. Tas nenozīmē, ka viņiem ir taisnība. Uzvarētāji ļoti bieži neraksta patiesību. Eksistē cita vēsture, cits gadu skaitīšanas kalendārs, citas mērauklas, vērtējums, analīze un cita faktoloģija, par kuru nerunā. Tieši tāpēc mani interesē lietas, par kurām jūs, visticamāk, pat neesat dzirdējusi: Jūlsrūda kolekcija (Meksikā, Akambaro apkārtnē, atrastās senās figūriņas), Ikas akmeņi (ar dinozauru attēliem, atrasti Peru). Jūs nezināt, jo jums to nestāsta.

Bet kas jums izstāsta?

Tas, kurš vēlas, uzzinās. Vajag tikai gribēt.

Vēstures pētīšana jūs pasargā no šodienas propagandas un populisma manipulējošā tvēriena?

Es analizēju. Vienmēr skatos, ko ziņo un pierāda pretējās puses, un noteikti meklēšu vēl citus viedokļus, kas nepieslienas nevienai. Bet visvērīgāk skatīšos, ar kādiem argumentiem un pierādījumiem cilvēki pamato savu nostāju. Domāšu, kas aiz tās stāv – cilvēka zināšanas vai vēlme iegūt atlīdzību, sev izdevīgu amatu vai popularitāti. Ticēt viedokļiem ir vismaz muļķīgi. Meklējiet, kam tas ir izdevīgi. Katram viedoklim ir virzība, mērķis. Diemžēl politika ir ciniska. Bet kā tieši? Kad runājam par cinismu politikā, tas nozīmē, ka politikā nav jēdzienu: labi, slikti, ļaunums, meli vai patiesība. Tādi jēdzieni tur neeksistē. Politiķi tikai mēdz apelēt pie tiem. Cilvēces morālais kodekss daļēji ir pašaizsardzības līdzeklis. Ja mums nebūtu iedvests, ka nogalināt ir slikti, cilvēki nogalinātu vienā laidā. Taču, tiklīdz sākas karš, kareivjiem iedveš, ka nogalināt, iznīcināt (pretinieku) ir labi.

Politikā morālo jēdzienu vietā ir tikai viens – izdevīgums, intereses. Tāpēc jāskatās tikai uz vienu: kāpēc šī pozīcija ir izdevīga, ko ar to grib panākt? Turklāt globālajā politikā nekas nenotiek tāpat vien. Vēl vairāk – īstie iemesli parasti nav redzami. Tiklīdz kāds sāk izskaidrot kādu notikumu iemeslus, diezgan droši varat zināt, ka tie nav īstie.

Ikvienas varas noslēpums ir kontrole un informācijas dozēšana. Lūk, arī viss. Tieši informācijas dozēšana ir vēl efektīvāka par kontroli, jo tā piedāvā jums to patiesības daļu, kurai jūs noticēsiet, noklusējot to, kas jums nav jāzina. Vara vēlas, lai jums ar to pietiek. Tā tiek audzinātas «slinkās dvēseles»: pietiek ar to, ko dod. Diemžēl tādas pasaulē ir vairākumā. Šādi jau ir īstenota senā Laodzi formula (to viņš uzrakstīja grāmatā Dao De Dzin vairāk nekā 600 gadu pirms Kristus) – īsts valdnieks iztukšo savu padoto dvēseles, bet piepilda viņu vēderus. Viņš novājina ļaužu gribu, bet stiprina viņu kaulus un panāk, lai tautai nebūtu zināšanu un vēlmju un lai tie, kuriem tās ir, neuzdrošinātos rīkoties. Šausmīga formula. Propagandas galvenais mērķis itin visur – Eiropā, Āfrikā, ASV, Krievijā, jūsu zemē – ir panākt, lai jūs nemeklētu neko citu un noticētu tam, ko jums dod. "Noticēt" ir atslēgas vārds. Bet ticēšana ir absurds. Tā sākas tur, kur beidzas prāts un zināšanas.

Ticība ir ļoti plašs jēdziens.

Es nerunāju par reliģisko ticību. Tieši reliģiskā ticība ir pamatota, jo cilvēks nekad nav spējis no materiālā viedokļa izskaidrot visu, kas dabā un pasaulē notiek. Kā lai izskaidro, kāpēc vienas un tās pašas klavieres skan ļoti atšķirīgi atkarībā no tā, kurš pianists tās spēlē? Kā lai izskaidro, kāpēc klavieres reaģē kā dzīva būtne? Mākslu nevar izskaidrot ar fiziku. Māksla ir mistika.

Paga, paga. Kur tad akustika, stīgas rezonēšana, instrumentu skaņojums, proporcijas: frekvences, herci un t. s. zelta griezuma punkts?

Viss, ko iespējams izskaidrot, attiecas uz amata, profesionālisma aspektiem. Bet amats ir tikai mākslas fundaments. Ne vairāk. Kā lai izskaidro, ka koncertzālē, spēlējot to pašu instrumentu un tai pašai publikai, viens mūziķis saviļņo klausītājus līdz asarām, turpretī otrs atstāj mūs vienaldzīgus? Tā ir mistika. Kā jūs izskaidrosiet dvēseli? Nekā! Nav mākslas bez mistikas, noslēpuma, brīnuma. Tāpēc esmu pārliecināts mistiķis un dziļi ticīgs cilvēks. Bet tas nenozīmē – reliģiozs. Es jūtu, bet nevaru izskaidrot mistiku, kādu esmu piedzīvojis daudzos koncertos. Nezinu, kāpēc vienā spēju saviļņot publiku, bet citā man tas neizdodas. Tātad šoreiz bijis tas, ko mēdzam saukt par iedvesmu vai ķīmiju ar publiku? Kā tas notiek, ar prātu nav aptverams. Tas ir mākslas noslēpums. Viss pārējais – pirkstu tehnika, skāruma veidi, dinamika, aranžējums, pieredze, stila un žanra izjūta – ir tikai pamats, lai varētu notikt brīnums.

Bet mūziku var radīt arī dators – pēc algoritmiem.

Tomēr nez kāpēc datora radītajā mūzikā viss ir labi, bet brīnuma nav. Ticības jautājums ir divējāds. Tas ir labi, ja runājam par mākslu, bet ļoti slikti, ja attiecas uz tik precīzām lietām kā informācija, mediju ziņas. Tad ticība kaitē tiem, kuri tic, jo tiek darīts viss, lai jūs noticētu, un pilnīgi nekas, lai jūs gūtu zināšanas.

Kā orientēties mūsdienu pasaules daudzveidībā un pretrunās?

Vienkārši domāt. Tam, kurš gribēs zināt, mūsu pasaulē, paldies Dievam, ir daudz iespēju uzzināt un saprast. Mācieties valodas, lasiet: varbūt taisnība ir tiem, kuri nepiekrīt ne vieniem, ne otriem? Domājiet ar savu galvu! Man palīdz tas, ka lasu dažādus avotus. Piemēram, varu lasīt gan krievu, gan ukraiņu valodā un konflikta situācijā saprast abas puses. Gēte teicis, ka nav ļaunākas verdzības par vergošanu, domājot, ka esam brīvi. Gēte saprata, par ko runā. Ilūzijas un apmāns ir visiedarbīgākie varas līdzekļi. Brīvība vai tās trūkums visur izpaužas vienādi, un es nedomāju, ka demokrātija ir labāka par monarhiju. Gluži otrādi – piederu pie tiem dīvainajiem ļaudīm, kuri uzskata demokrātiju par nolemtu iekārtu, kas balstīta globālajā krāpšanā. Demokrātija radās mazajās Grieķijas polisās, kur visi cits citu pazina. Demokrātijai ir jēga tur, kur reāli pazīstat un varat kontrolēt tos, kurus esat ievēlējuši. Taču mūsdienu pasaulē jūs šos cilvēkus nepazīstat un nekontrolējat viņu darbību. Toties viņi kontrolē jūsu darbību. Tāpēc demokrātija ir iekārta cilvēku apmānīšanai. Tāpēc jūs neatradīsiet valsts vadītāju, kurš būtu trūcīgs. Dāsni finansēto vēlēšanu kampaņu eksistence pati par sevi ir arguments, lai mani atgrūstu jau pats demokrātijas jēdziens. Mēs dzīvojam izlikšanās un izvēles brīvības ilūziju pasaulē. Pat neņemos teikt, kā bija sliktāk – kad padomjgados skaidri zinājām, ka izvēles vienkārši nav, vai ja, pakļaujoties šodienas apmānam, piepildām Gētes teikto par iedomāto brīvību. Tāpēc uz vēlēšanām neeju. Jau padomju laikos negāju un neeju arī tagad.

Uz savas ādas padomjgados izjutāt, ka džezs nav vēlams?

Pasaulē nav nekā viennozīmīga. Simtprocentīgi labos un sliktos puišus atstāsim Holivudai un bērnu filmiņām. Jā, padomju gados neoficiāli bija nelabvēlīga attieksme pret džezu. Bet šai medaļai ir vairākas puses. Ja vēlaties, lai kāds mākslas veids uzziedētu krāšņiem ziediem, aizliedziet to! Mākslai nav nekā labāka, tā tūliņ uzplauks. Padomju džeza uzplaukums 60. un 70. gados ir tieši šī vieglā, neoficiālā lieguma vistiešākās sekas. Tas piešķīra džezam vilinošo underground statusu. Visi lielie šodienas džeza vārdi – Lundstrems, Krolls, Garanjans, Kozlovs, Čižiks, Briļs, daļēji arī mans vārds – pirmo popularitāti guva tieši 60.–80. gados. Bet tagad statistika. Tikai skaitļi. Tie rāda, ka 1984. gadā Padomju Savienībā gadā notika 64 džeza festivāli. Katram ir skaidrs, ka neviens pasākums PSRS nevarēja notikt bez kompartijas vai komjaunatnes atļaujas un finansējuma. Kur te vairs teiciens: šodien viņš spēlē džezu, bet rīt nodos dzimteni? Finansēja tik dāsni, ka daļa džeza festivālu pat bija pieejama bez maksas. Tas gan man nepatika, jo bezmaksas ieeja cilvēku apziņā degradē mākslas vērtību. Atceros, tolaik bijām ļoti neapmierināti, ka visā milzīgajā Padomju Savienībā ir tikai 64 festivāli, bet Šveicē – piecdesmit septiņi, lai gan tā ir mazāka par Maskavas apgabalu. Bet tagad visā lielajā Krievijā diez vai būs 30 džeza festivālu, un nekas… Savulaik uztvērām kā lielu spiedienu to, ja pilsētas partijas komitejas instruktors tirdīja: kāpēc spēlējat tikai Ārtu Teitemu, Gēršvinu un Oskaru Pītersenu? Kur Solovjovs-Sedojs, Frenkelis un Dunajevskis? Bet, kad neviens vairs nespiež, izrādās, ka šie komponisti radījuši brīnišķīgas melodijas. Tagad Krievijā ir daudz džeza programmu, kuru pamatā ir krievu romances, tautasdziesmas, krievu komponistu dziesmas un kinomūzika.

Dzintaros gaidāmā džeza pianistu dueļa kontekstā jautāšu – vai ir labi, ka mūziķiem jāsacenšas?

Mēs ar Valeriju Grohovski esam vienaudži. Mana dzimšanas diena ir martā, viņam – tā paša gada jūlijā. Reiz jau esam snieguši kopīgu jubilejas koncertu. Mūsu duelis, protams, būs draudzīgs. Sacensībā nav nekā slikta: atcerēsimies kaut vai Baha sacenšanos ar Lulli, Lista sacensību ar Tālbergu. Prestižie konkursi, tādi kā Beļģijas karalienes Elizabetes, Žaka Tibo, Margeritas Longas vai Lista konkurss, atklāj lielus māksliniekus. Konkursu gars mūzikai ir raksturīgs. Mūziķim ir nepieciešama zināma godkāre, vēlme kļūt arvien izcilākam. Tāpēc ir jābūt iespējai salīdzināt, redzēt savus konkurentus. Vai tad gleznu izstāde nav konkurss? Vai tad jūs nesalīdzināt tur redzamos mākslas darbus? Bet visam jābūt ar mēru. Slikti ir tas, ka pasaulē tagad ir milzum daudz konkursu, kuru lielākā daļa pastāv tikai, lai izvilinātu naudu no dalībniekiem un sponsoriem, taču atsaucoties uz palīdzību bērniem vai mākslai. Bērnus nevajag pārvērst par konkursantiem cīnītājiem.

Kas, jūsuprāt, šodien diktē satiksmi pasaules džeza attīstībā, piedāvā interesantāko?

Joprojām jauno džeza ideju ģenerēšanas centrs ir Ņujorka. Ļoti intensīvi džeza procesi patlaban notiek Francijā un Polijā, abas ir Eiropas džeza līderes. Trešajā vietā es personiski liktu Itāliju. Pēdējā laikā man ļoti patīk, kā ungāru mūziķi apvieno savu nacionālo mūziku (klasiku) ar džeza tradīcijām, Viņiem tas izdodas ļoti interesanti. Anglija un Vācija ir konservatīvākas, lai gan pirmajā brīdī tas šķiet dīvaini, zinot vāciešu aizraušanos ar akadēmisko avangardu. Tomēr tā ir nemainīga gadu gadiem, līdzīgi kā ar diksilendu, un es neredzu Vācijā svaigas idejas, kādas nāk no Francijas mūziķiem Rišāra Galjāno, Didjē Lokvuda vai no Andžeja Jagodziņska Polijā. Krievijā un Ukrainā ir lieliski, talantīgi mūziķi un jaunas idejas, bet kā jūs par to uzzināsiet, ja nav producentu? Par Moscow Art Trio jūs zinājāt, jo to producēja norvēģi. Mani arī šurp atveda ne jau Krievijas mūzikas menedžments. Starptautiski pazīstami kļūst tikai tie mūziķi, kuru zemēs ir spēcīga, agresīva, mērķtiecīga savu mākslinieku starptautiskā producēšana. Tāda ir ASV, Francijai, Anglijai, Vācijai, daļēji arī Polijai. Diemžēl Krievijai nav.

Ņemot vērā Krievijas un Eiropas Savienības attiecību pasliktināšanos, mēs maz zinām, kas notiek Latvijas, Lietuvas, Igaunijas mākslā un jūs maz zināt par mūziku mūsdienu Krievijā. Taču mākslas galvenais uzdevums visā cilvēces vēsturē ir pretstāvēt politikas cinismam. Māksla gadsimtu gaitā būvē savu stalaktītu lēnām pa pilītei, mainot cilvēku mentalitāti. Ne jau vergturi pēkšņi nolēma, ka verdzība ir slikta. Tas tika izdarīts ļoti lēni ar filozofijas un mākslas palīdzību. Izmantojot personiskos kontaktus, mākslas spēkos ir atcelt naidu, savstarpējo nepatiku un sabiedrības šķelšanos, kas izdevīga politiķiem. Mākslas uzdevums ir apvienot. Tāpēc neatbalstu nostāju: es tagad principiāli nebraukšu uz Krieviju vai Latviju. Tieši tāpēc un tieši tagad ir jābrauc, lai parādītu, ka politikai pār mākslu nav varas. Tur, kur politiķi ir bezspēcīgi un nespēj sarunāties, mūziķi atrod kontaktu un saprotas dažu sekunžu laikā.

Tomēr arī māksliniekus vara meistarīgi izmanto savā labā.

Tas ir atkarīgs no personības. No tā, vai mākslinieks vēlas tikt pielaists pie galda. Vienmēr bijuši arī galma mūziķi. Tas, ka Brilovs bija galma mākslinieks, ka Leonardo kalpoja franču karaļiem un Haidns visu mūžu nostrādāja Esterhāzi galmā, nav nekas slikts. Bet, ja pārtikušas dzīves, villas, dārga automobiļa dēļ mākslinieks upurē savu dvēseli, tā ir viņa izvēle. Mūziku rada cilvēki, bet cilvēki ir vāji. Vai arī – stipri. Viegla ir tikai vieglā izvēle. Pārbaudījums ar bagātīgi klātu galdu nav viegls. Politiķi ļoti agri saprata, cik izdevīgi ir izmantot mākslu kā domu ietekmēšanas, vadīšanas līdzekli. Ir jāzina, kāpēc tu nodarbojies ar mākslu. Vai tu to dari, lai labi nopelnītu, lai apmierinātu savu ego un patmīlību, lai tava seja būtu uz žurnālu vākiem? Māksla ir grūts darbs, nogurdinoši braucieni, uzstāšanās ne vienmēr patīkamos apstākļos. Protams, mums visiem ir jāēd, jāapģērbjas, jādzīvo, jānodrošina bērniem cienīga dzīve. Jautājums ir par mēra robežu un ko tu esi gatavs vai neesi gatavs upurēt. Vai tu vienkārši vēlies cilvēka cienīgu dzīvi vai – tev obligāti nepieciešama dārga villa un luksusa auto?


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja