Raimonda Paula skaņu kods

Pasaulē arvien ir mēģināts nošķirt nopietno mūziku no vieglās, lēto no augstvērtīgās, izklaidējošo no audzinošās. Bet Pauls pierāda, ka ir tikai laba un slikta mūzika. Kā vienā, tā otrā gadījumā žanram un stilam nav izšķirošas nozīmes. Paulam laba mūzika izdodas visos žanros. Un ne vienmēr lipīgi melodiska, kā pierasts domāt. Toties arvien ar zīmīgu intonāciju. Emocionāla. Patiesa. Ar jēgu, kuru kopā ar mūzikas individualizēto intonāciju piešķir arī laba dzeja. Pat visvienkāršākajām un šķietami primitīvajām dziesmām ir atrasts īstais formāts un konteksts. Dažubrīd — tēlu vai situāciju raksturojošs. Dažubrīd — vienkārši ironisks. Citreiz — spožs un tīrs stila paraugs. Piemēram, rokenrols (dziesmā Undīne vai disko mūziklā Nāc pie puikām).  Pauls prot atrast mūzikas kodu gan nostaļģijai un sentimentam (melodija no filmas Ilgais ceļš kāpās), gan priekam. Gan vientulības smeldzei un dzīves jēgas meklējumiem, gan saulainajai bērnībai, «zaļajai jaunībai» un mākslinieku bohēmai. Drāmai, komēdijai, detektīvam. Un, protams, pāri visam, mīlestībai, kas koncerta programmā uzrunāja arī ļoti personiskajos veltījumos mātei un sievai, vai sirsnīgi atzīstoties mīlestībā dzimtajai Latvijai. 

Paula fenomenālo panākumi atslēga, iespējams, slēpjas divos absolūtos pretpolos: tajā, cik precīzi viņš ar savu mūziku prot trāpīt dažādās sirdīs un ausīs, kalpojot savai publikai, un tajā, cik neatkarīgs un nepieradināts viņš, vienlaikus, atļaujas būt. Tieši šāda bija arī jubilejas koncerta amplitūda no "Duntes kroga" un "Ērģelēm naktī" līdz "Muļķe sirds", "Zilais karbunkuls" vai ironiskajai ziņģei "Brauciet lēnām pār tiltu". Vēl noteikti jāpievieno tas instinktīvi uztaustītais latviskums, kas tik silti strāvo no "Cielaviņas" vai "Teic kur zeme tā…" Muzikālā identitāte.

Vislielākais neprāts, ko tagad varētu darīt, būtu mēģināt analizēt, kā jubilejas koncertā skanēja katras dziesma. Te nav jautājums: kuram solistam izdevās labāk, un kuram — sliktāk. Jo beigās var izrādīties, ka patiesībā tas ir jautājums par pierasto vai nepierasto. Tā notiek ar dziesmām, kurām ir vairāki mūži  un kuras iet cauri izpildītāju paaudzēm. Piemēram, šodien pārceļojušas Intara Busuļa repertuārā un atkal jaunā instrumentālā aranžējumā, kam jau cits, mūsdienu ritma pulss (piemēram, dziesmai "Lana" piešķirts  latīņamerikāņu ritms, dziesmai "Mežrozīte" - kora aranžējums ar spozmi.. Tomēr ir dziesmas, kuras joprojām grūti iztēloties citādi, kā vien Viktora Lapčenoka balsī (par laimi tieši viņš jubilejas koncertā dziedāja "Mēmo dziesmu"), Žorža Siksnas redzējumā ("Muļķe sirds" viņa priekšnesumā skanēja pat pārliecinošāk, nekā kādreiz). Un kurš gan cits, ja ne Igo lai dziedātu viņa karjeras sākuma zelta hītu "Kā senā dziesmā"? Pareizi, ka daža dziesma, kas neredzamām saitēm pieder «vienīgajam dziedātājam» (piemēram, Norai Bumbierei rakstīto "Par pēdējo lapu", bija atdota Māra Sirmā vadītajam jauniešu korim "Kamēr". Un savā ziņā pat labi, ka "Lūgums" kora solistes balsī bija vien pablāvs atgādinājumu par laiku, kad to dziedāja Bumbiere. Toties vienu no sirsnīgākajiem koncerta brīžiem sagādāja Ance Krauze, kura ne tikai pati iejutusies dziesmā "Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu", bet arī iesaistījusi tajā abas savas meitiņas. Mazliet komiski bija, ka koncerta vienīgo priekšnesumu krievu valodā dziedāja Jānis Stībelis — ar izteiktu akcentu.  

Ne tik veiksmīga, kā koncerta muzikālais saturs, bija scenogrāfija. Konkrēti - uzbāzīgais lustru kičs koncerta, īpaši pirmajā daļā, kad tās pat aizsedza septiņus ekrānus, kuri mainīja vidi: radīja teātra vai dabas noskaņu, pievilka tuvplānā vairāk nekā pusgadsimta vēsturi: sejas, kinokadrus… Bezgaumīgs un lēts efekts bija māžošanās ar puspliko meitenīti skatuves, pārcenšoties ar dziesmas "Anniņa vanniņā" uzskatāmu teksta ilustrāciju. Tas nepiestāv pat tik vienkāršai rīmju dziesmiņai, kāda ir "Anniņa vanniņā". Paldies dievam, ansamblim "Dzeguzīte" dikcija ir lieliska — varēja saprast katru vārdu. Un vai tad nepietika ar "Dzintariņa" vitālo, teatralizēti izteiksmīgo dejas priekšnesumu?