Novembra beigās ar vairāku latviešu mūsdienu mākslinieku performancēm Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā tika atklāta un līdz 23. februārim būs skatāma vērienīga izstāde NSRD: Informācija par transformētu situāciju/NSRD: Information about a Transformed Situation, kas veltīta latviešu māksliniekiem – Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas dalībniekiem. Jau pirmajā nedēļā izstādi apmeklēja vairāk nekā tūkstoš cilvēku. Jautājums latviešiem: un cik daudz mēs zinām par to, kas noticis Lietuvas pagrīdes un avangarda mūzikā un mākslā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados? Varbūt vērts papētīt? "Braļukas" tak jāciena! Ja arī nekas vērā ņemams neatrastos, mēs vismaz turpmāk to zinātu, tāpat kā lietuvieši tagad zina un apskauž, ka mums ir NSRD. Jā, patiešām "ir", nevis "bija"! Laikam ritot, vēsture, kuras liecinieku rindas samazinās, apaug ar jaunām leģendām, ko veidojam arī mēs.
Lietas, kas pašsaprotamas
Runāt par abu NSRD vaļu – Jura Boiko (1954–2002) un Hardija Lediņa (1955– 2004) – paveikto pagātnes formā negribas arī tagad, kad jau pagājuši divi gadu desmiti, kopš abu vairs nav. Hardijs pēc izglītības bija arhitekts, bet ēku projektēšanas nozare viņam būtu par šauru – vajadzēja daudz lielāku vērienu, kopā ar skolasbiedru dzejnieku un mākslinieku Boiko projektējot visu dzīvi ap sevi, par celtniecības materiāliem izmantojot jebko, ko skata acs un sadzird auss. Viņi veidoja telpu ap mums ar literāriem, pētnieciskiem, absurdiem, skaņu vai video darbiem, arī cilvēku reakciju uz to visu, kas pieder pie lietas, kaut Hardijam nekad nav bijis svarīgi sagaidīt, lai visi viņu saprot, sarunās parasti par visu izteicās īsi, vienkārši un lietišķi – kā par pašsaprotamām lietām, kas ir nenovēršamas.
NSRD savu Lorijas Andersones, Braiena Īno, Arvo Perta, Filipa Glāsa, Karlheinca Štokhauzena iedvesmoto darbību dēvēja par aptuveno mākslu laikā, kad mūsu ikdienā visu, izņemot radošās izpausmes, bija pieņemts uztvert burtiski un tieši, šai aptuvenībai kalpojot kā patvērumam no nospiedošās realitātes. Kas notiek šodien – Boiko un Lediņa vien pāris gadu pieredzētā XXI gadsimta divdesmito gadu viducī? Virtuālajai realitātei un nu jau arī mākslīgajam intelektam ieņemot arvien lielāku vietu mūsu ikdienā un cilvēkiem aiz steigas kļūstot paviršākiem citam pret citu, pati realitāte ir kļuvusi tik aptuvena un neprognozējama kā vēl nekad. NSRD mūzika pravietiski ir pilna ar mūsdienu realitātes skicēm – ne velti starptautiski pazīstamās avangarda mūzikas izdevniecības Stroom un Musiques Electroniques Actuelles pēdējos gados izdevušas NSRD un Hardija Lediņa vēsturisko ierakstu plates. Lielā mērā tas ir viņu arhīva glabātāja, restauratora, pētnieka un izplatītāja (izdevniecība Underbed Storage) Laura Vorslava nopelns – arī par viņa izdotajām kasetēm daudz lielāka interese esot kolekcionāriem ārzemēs, nevis Latvijā.
Izstādes atklāšanas muzikālās daļas ievadā Lauris Vorslavs (grupas T.U.M.S.A., Claustrum, Clausthome) sniedza nelielu priekšnesumu kopā ar NSRD oriģinālsastāva dalībnieci Ingunu Rubeni (tolaik Černovu). Turpinājumā muzikālās performances ar sev raksturīgi žilbinoši krāšņām projekcijām rādīja ekstravagantā latviešu avantpop dziedātāja Elizabete Balčus un trio Alejas, kura sastāvā ir kādreizējā NSRD akciju dalībnieka – mākslinieka Imanta Žodžika – dēls Reinis. Ar grupas biedriem Kirilu Ēci un Spāri Vītolu viņi traģikomiski apspēlēja mūsos aizvien mītošo postpadomju palieku – pārspīlēto auto kultu, par ko jau septiņdesmitajos gados uzņemtas komēdijas Dāvana vientuļai sievietei un Limuzīns Jāņu nakts krāsā.
Ar NSRD radošo mantojumu izstādē mijiedarbojas arī Maija Kurševa, Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs, savukārt tekstu grupa Orbīta izveidojusi iespaidīgu skaņu un dizaina rīku – mehānisku objektu, kurā galvenā loma atvēlēta Hardija Lediņa skolas laiku mīļākajai dabaszinātnei – fizikai. Tās likumu dzītā bumbiņa svilpodama ripinās šurpu turpu, pamazām zaudē un atkal uzņem ātrumu, ar spalgu metālisku troksni atsitas un ripo atpakaļ, bet nekad neapstājas.
Hardija Lediņa gars
Aktīvās NSRD darbības laikā vēl nedzimušie Latvijā ar mākslinieku mantojumu tika iepazīstināti 2015. gadā, ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) pasludināja par Hardija Lediņa gadu. Dažādās vietās notika izstādes, NSRD performanču, piemēram, Bolderājas gājienu un Binokulāro deju kursu, rekonstrukcija, koncerti, radās arī viņu iedvesmoti jaundarbi – dokumentālā filma Manā mežā nav neviens (režisore Kristīne Želve) un grāmata – pamatīgs "ķieģelis" – Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš. Viens no "brangā gada" notikumiem bija komponista Platona Buravicka orķestrim aranžētā episkā konceptalbuma pirmatskaņojums (nu tam ir nošu partitūras). No albuma Kuncendorfs un Osendovskis satura esot iedvesmojušies mūsdienu dzejnieki, no NSRD mūzikas – liela daļa Latvijas avangarda elektroniskās mūzikas veidotāju. Kaspars Rolšteins vēl paspēja sadarboties ar Lediņu, kopā radot operu Rolstein on the Beach (1997) un albumu Genādijs klauvē pie durvīm (2003), Toms Auniņš, Stropu Jurka, Normunds Griestiņš, Andris Indāns un Anna Ķirse kā kolektīvs The First Latvians on Mars snieguši NSRD veltītus koncertus Latvijā un Vācijā 2012. gadā. NSRD dziesmu jautrās versijas piedāvājuši Roberts Gobziņš un Fabiasa Nila Īles grupa NSR, pa kādai kaverversijai spēlējušas grupas Inokentijs Mārpls (Ciku caku, Caurā tumba) un Hospitāļu iela (Ķīna). Joprojām plašs materiālu klāsts pieejams interneta lapā pietura.lv.
Liela daļa no šiem dārgumiem, kuru izpēti LLMC turpinājis arī pēc Hardija Lediņa gada beigām, tagad skatāma daudz iespaidīgākā veidā – ekspozīcijā Viļņā vairākās telpās divos stāvos. Izstādi rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Radvilas pils mākslas muzeju. Ir aplūkojamas fotogrāfijas, gleznas, kolāžas, zīmējumi, dokumenti, Lediņa izglītojošo diskotēku/lekciju plakāti, instalācijas, septiņdesmito un astoņdesmito gadu skaņu tehnikas paraugi, mūzikas instrumenti, dažādu laiku ierakstu nesēji. Pie daudzajiem monitoriem apmeklētāji var pakavēties, noskatoties slaidšovus un gan pašu NSRD dalībnieku veidotus, gan viņu iedvesmoto mūsdienu mākslinieku uzņemtus video ar skaņu austiņās.
Brīvs pārsteigt sevi
Cilvēka uzskati un viņa gaume veidojas no tā, kas notiek apkārt. Vismaz pašā sākumā, kamēr vēl esi kā balta lapa. Tik balta kā krekls, uz kura vismaz svinību ievadā nedrīkst būt neviens pleķītis, jo tas var sabojāt svētku noskaņu. Tik balta kā sniegs, kamēr tajā nav izvests pastaigāties kāds, piemēram, Hardija suns, kas viņam izskrējis līdzi pagalmā, kad saimnieks ziemas salā vienās čībās nolēmis aiziet līdz tuvējam veikaliņam pēc sarkanā sausā vīna. Laikā, kad iepazināmies (jau deviņdesmitajos), Hardijam bija suns, vārdā Reja, – tas šķiet tikpat loģiski, kā kopā ar Juri Boiko astoņdesmito gadu sākumā izveidotajai aptuvenās mākslas apvienībai dot nosaukumu Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca, jo tad tu esi brīvs no jebkādiem ierobežojumiem, kādi neizbēgami rastos, restaurējot kaut ko bijušu. Brīvs pārsteigt pats sevi un arī līdzcilvēkus, kuru zināšanas par skaņu pasauli un tās ietekmi uz domāšanu tolaik šeit publiskajā telpā valdošajā informācijas vakuumā līdzinājās baltām lapām, kas alkst uzsūkt jebko tajās krītošu.
Radioraidījums Būsim pazīstami un TV Varavīksne paskopi iepazīstināja ar ārzemju popmūziku (vārdi "ārzemju" un "labs" tolaik bija sinonīmi), kamēr izrādījās, ka arī pie mums top kaut kas tāds, ko radio un televīzija neraida. Par to uzzināju, pateicoties klasesbiedram, kura vecāki – augstskolu pasniedzēji – bija sagādājuši lenti ar 1985. gada NSRD albumiem Medicīna un Māksla un Kuncendorfs un Osendovskis. Kopā ar Dzeltenajiem pastniekiem, kas 1981. gadā tapušajā albumā Bolderājas dzelzsceļš arī izmantoja Lediņa un Boiko tekstus un dažās dziesmās arī mūziku, šajos ierakstos daudziem astoņdesmito gadu tīņiem atklājās vēl nezināma un noslēpumaina pasaule, kuras eksistencei un tās mītiskajiem tēliem, kas atrodas tepat netālu, bija grūti pat noticēt.
NSRD aktīvajam periodam arvien vairāk attālinoties, vēsture apsūno ar jauniem kultūrslāņiem, kas klājas cits citam pāri. Ar laiku vējš, lietus vai zvēri tos paplosa, atkal atsedzot četrus pašus galvenos un noturīgākos, kā akmenī kaltos burtus – NSRD. Viļņa ir tik tuvu, ka pat "izkratīšana" lidostā nedraud – sēdies autobusā un brauc! Uzliec lapu pietura.lv un klausies: "Man atkal galvā mana vecā, man atkal galvā mana vecā – CEPURE!"