Šovakar Dailes teātrī koncerts Ziedonis. Lācis. Sievietes

Koncerts viduvejs,bet tas Ziedonja lellis gan bija kaut kas tik briesmiiiigs,un neiederigs!

Koncerts bija vienkārši pasakains.Visu laiku skrēja skudriņas , it īpaši pie Aishas dziedājuma - Ar tevi es lasīju kastaņus. :) KOLOS"ALI

Tu jau gan pats zināsi smalkāk, vien varu piebilst no drošiem avotiem, ka Ziedonim viss bija kā pie cilvēkiem: Ja tev būtu bize, tad gan būtu traki, Es neklausītos ne vārdiņa, ko tu man saki... Tad: Ak, Dieviņ, lifta tētīt, Jel neliec liftam stāties! Un mūsu rokas svētī Un ļauj tām parunāties! Tad: Un beidzot sev ļaujat bez baiļu Nākt peldēties manā vannā. (-) Lai notiek! es esmu melis.(-) Un ņemiet, šis ir kundze, Mans frotē peldmētelis. Un nobeidzās viss mūzikā- ne šī Lāča rakstītā: Tu asteres man liec uz pleca Un smejies, ka es virsnieks tavs. Un kāda melodija veca Man visu laiku lien pie auss. Pie sirds man lien. Kut zari logā. Un spilvens kaut ko sevī smej. Tas viss ir tavs, kas mana rokā, Un viss, kas pieder pasaulei. Mārai Zālītei ir skadri ap dūšu, jo: Pats sēņu laiks, ne baravikas... Bet Ķempes k-dze sadeva Ziedonim pa galvu ( gluži kā kāds B.) ar cieti žāvētu desas luņķi, kad dzejnieks pateica, ka Dreslers ir tikpat liels kā Rainis. Tāda,lūk, latviešu literatūras vēsture.

Nosaukums gan tāds neviennozīmīgs. Visādi var saprast to "ziedoni" un to "lāci." Ienāca prātā, ka nākamo varbūt vajadzētu sarīkot izrādi ar nosaukumu: Zālīte. Mence. Vīrieši. Vai - Aspazija. Garūta. Vīrieši. Vai - Ķempe. Īgenberga. Vīrieši.

Lieliska izrāde! Patīkami pārsteidza Aiša.

Švaks koncerts!

Skaists koncerts. Paldies!

Skumji. Nav nākotnes latviešiem. Viens vīrietis uz, cik tur bildē - astoņām sievietēm, un tas pats Ziedonis.