Rokenrola zelta laikmetam un hipiju ērai arvien vairāk attālinoties, to varoņu rindas nenovēršami kļūst arvien retākas. 2023. gada vasarā aizgāja aktrise un dziedātāja Džeina Birkina, un 2025. gada janvāra beigās no šīs pasaules septiņdesmit astoņu gadu vecumā atvadījās Marianna Feitfula. Abas pieminamas kopā, jo kļuva par kultūras bohēmas ikonām sešdesmitajos gados, taču turpināja audzēt savu pielūdzēju pulkus arī pēdējās desmitgadēs, jau kā pieredzes nastas vēl nenokausētas dāmas ierakstot albumus un arī koncertējot ciešā sadarbībā ar pašu daiļrades un dzīves gājuma iedvesmotajiem dziesmu autoriem.
Pirmās Mariannas Feitfulas ierakstītās dziesmas As Tears Go By (1964) autori ir Miks Džegers un Kīts Ričardss no The Rolling Stones, vēlāk dziesmas viņai rakstīja un palīdzēja ieskaņot izcilākie mūsdienu mūziķi – Niks Keivs, Billijs Korgans, Marks Lenegans, Beks, Džārviss Kokers, Pollija Džīna Hārvija, Anna Kalvi un daudzi citi mākslinieki.
Ar The Rolling Stones Marianna Feitfula ir bijusi īpaši cieši saistīta. Vairākas pazīstamas grupas dziesmas – Sympathy for the Devil, You Can’t Always Get What You Want, Wild Horses un I Got the Blues – tapušas, Mikam Džegeram ietekmējoties no Mariannas Feitfulas, kura četrus gadus bija viņa dzīvesbiedre. Marianna Feitfula ir līdzautore par roka klasiku kļuvušajai dziesmai Sister Morphine.
No sešdesmito gadu vidus līdz mūsdienām Marianna Feitfula darbojusies arī teātrī un kino. Pirmajās divās filmās (abās ar Annu Karinu – vēl vienu tā laika ikonu) Marianna Feitfula parādījās ampluā, kādā sāka savu muzikālo darbību pusaudzes vecumā, – kā dziedātāja kafejnīcās: Žana Lika Godāra 1966. gada filmā Made in U.S.A. viņa dzied jau minēto As Tears Go By, savukārt muzikālajā komēdijā Anna (1967) – Serža Gensbūra dziesmu Hier ou demain.
Ļoti nozīmīga ir 1994. gadā pirmoreiz izdotā Mariannas Feitfulas autobiogrāfiskā, kopā ar Deividu Daltonu sarakstītā grāmata Faithfull: An Autobiography, kas Klāsa Vāveres tulkojumā (Uzticīgā, AGB, 2006) ir viena no aizraujošākajām un atklātākajām, rokenrola laikmeta izpratni veicinošajām grāmatām, kāda lasāma latviešu valodā. Tajā detalizēti aprakstīts Mariannas Feitfulas ceļš mūzikā no sapņainu folkbalāžu dziedāšanas sešdesmito gadu sākumā līdz nonākšanai tā laika mūzikas, kino un mākslas bohēmas elitē, attiecībām ne tikai ar The Rolling Stones dalībniekiem Miku Džegeru, Kītu Ričardsu un Braienu Džonsu, bet arī Bobu Dilanu, Roju Orbisonu un citām leģendām, krišanu dziļi atkarību purvā un grūto rāpšanos no tā laukā. Septiņdesmitajos gados šo kaitīgo ieradumu dēļ Marianna Feitfula tikpat kā pazuda no publiskās aprites – no maigi meitenīgās sešdesmitajos viņas balss tajā laikā kļuva zemāka un ieguva dzīves vētrās rūdītu raksturu, kas bija dziedātājas galvenais trumpis turpmākajos gados. Šī balss tika tēlaini dēvēta par viskija un cigarešu dūmakā ietītu, reizē romantisku un biedējošu. Amerikāņu rokgrupa Metallica 1997. gadā spilgti atgādināja par Mariannu Feitfulu tolaik pašā plaukumā esošā heavy metal žanra ādas jakās tērpto garmataino klausītāju armijai, aicinot ikonisko mākslinieci piedalīties dziesmas The Memory Remains ierakstā un videoklipā, kurā Marianna Feitfula redzama kā mītiska būtne no aizlaikiem ar leijerkasti un spocīgi zemu, kā no citas pasaules skanošu balsi, kas metālmūzikas fanu gaumei ģeld.
Pavisam nesen cilvēki uzjautrinājās par vienu sociālos tīklus apceļojušu 1967. gada foto, kurā, piesēduši uz dīvāna kādā ballītē, ir redzami Marianna Feitfula, Miks Džegers un Alēns Delons. Slavenais aktieris kaut ko stāsta savai tolaik topošās filmas – erotiskās drāmas Meitene uz motocikla – ekrāna partneres atveidotājai Mariannai, un viņa izskatās franču aktiera šarma pārņemta, kamēr rokzvaigzne Miks Džegers skumji sēž maliņā un aizvainots vēro savas kūpošās cigaretes oglīti. Pati Marianna Feitfula, komentējot šo smalko aprindu hronikas bildi, turpmākajos gados atzinusi, ka Miks Džegers tajā laikā bijis trakoti greizsirdīgs.
Tagad, šo bildi vērojot jau ar garāku notikumu attīstības ķēdīti fonā, latvietim nāk prātā fināla aina no Jāņa Streiča filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kur nupat nolasīts tikko aizgājušās Lilitas Bērziņas atveidotās galvenās varones testaments, kas noslēdzas ar teikumu: "Bet savu vieglo mašīnu VAZ 2101 ar valsts numuru LTL 1931… novēlu Pigalam Alfrēdam, Miķeļa dēlam…", pieliekot punktu filmas laikā notikušajai visu varoņu traģikomiskajai cīņai par auto mantošanu. Tad nu vecais Alfrēds (Ēvalds Valters), fonā skanot Romualda Ancāna pie bēru mielasta galda dziedātajai Vālodzītei, nopūšas: «Kam man mašīna? Kam man mašīna, ja tu otrreiz jau aizej pie sava Jāņa?", vēl pirms beigu titriem izskanot vien dziesmas vārdiem: "Sauks mani atkal mājās. Pasaules staigātāju."
Mēs visi reiz atgriezīsimies šajās mājās, visticamākais, turpat, no kurienes esam nākuši, bet pagaidām varam pilniem malkiem tvert, baudīt un iekrāsot to relatīvi īso starpposmu, kas katram no mums šai saulē dots. Mariannai Feitfulai, šķiet, izdevās vismaz trīs laikmetus noķert. Vai drīzāk – laikmetiem noķert viņu – tik dažādu un ikreiz ikonisku: no puķubērna līdz plosošā virpuļvētrā izdzīvojušai cienījamai kundzei, kāda viņa ar koncertu paspēja paviesoties arī Rīgā 2007. gadā. Paldies par mūžu un ietekmi uz norisēm, kas skārušas un audzinājušas vairākas paaudzes!