Septiņdesmit astoņu gadu vecumā 27. februārī miris amerikāņu pianists Vens Klaiberns, kurš 1958. gadā, kad Padomju Savienība un ASV bija aukstā kara situācijā, guva vēsturisko uzvaru pirmajā Pētera Čaikovska konkursā Maskavā. Amerikāņa uzvara bija kaut kas neiedomājams, jo prestižo konkursu PSRS izveidoja, lai demonstrētu krievu pianisma skolas varenību. Klaiberna priekšnesums konkursa finālā izpelnījās vētrainas astoņas minūtes ilgas ovācijas, un krievu žūrija lūdza toreizējam Padomju Savienības vadītājam Ņikitam Hruščovam atļauju galveno balvu piešķirt 23 gadus vecajam amerikānim.
Klaiberns kļuva par pasaules sensāciju un atkušņa simbolu, viņam aplaudēja gan Krievijā, gan Amerikā. Vēsturiskajos foto redzams, ka, klausoties romantiski apgarotajā amerikāņu pianistā, sajūsminātās pielūdzējas pieplakušas skatuves malai un Maskavas konservatorijas zāles skatuve ir sētin nosēta ar klausītāju mestajiem ziediem. Komponists Dmitrijs Šostakovičs un ievērojamais pianists Svjatoslavs Rihters nekavējoties nosauca Klaibernu par ģeniāli talantīgu pianistu. Maskavas pianistu patriarhs Aleksandrs Goldenveizers izsaucies: viņš ir jaunais Rahmaņinovs!
Dzimtenē Klaibernu sagaidīja kā nacionālo varoni – ar svētku parādi Ņujorkā, kur vaļējā kabrioletā braucošo jauno mūziķi apbēra ar ziediem un konfeti salūtu. "Teksasietis, kurš iekaroja Krieviju," vēstīja žurnāla Time vāks. Kopš tā laika 20. maijā, dienā, kad Vens Klaiberns Maskavā saņēma zelta medaļu, ASV svin Mūzikas dienu.
Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu, ar kuru viņš toreiz tā saviļņoja, mūziķis ierakstīja savā debijas skaņuplatē, ko laida klajā RCA Victory Records. Veikalos to ķertin izķēra, un tā saņēma Emmy balvu un platīna diska statusu. Tik iespaidīgus panākumus līdz tam nebija ieguvis neviens klasiskās mūzikas ieraksts – gadā vairāk nekā miljons pārdotu skaņuplašu, un vēl desmit gadu – visvairāk pārdotais klasiskās mūzikas ieraksts! Vēlāk Klaiberna ieguldījumu novērtēja arī ar Grammy balvu.
Klaiberna spēles valdzinājumu atceras arī tie, kuriem pēc konkursa laimējās dzirdēt viņa uzstāšanos Rīgā. "Ar mūsu simfonisko orķestri Leonīda Vīgnera vadībā viņš spēlēja Sergeja Rahmaņinova 3. klavierkoncertu. Mēģinājumā pirmoreiz mūžā sapratu, ka klavieres var arī dziedāt! Dziedošais tonis bija brīnišķīgs, basi skanēja sudrabaini un dziļi. Ar savām lielajām rokām viņš spēlēja ārkārtīgi apgaroti, ar lielu iedvesmu un pašatdevi. Tādu radošo enerģiju reti esmu redzējis," atceras čellists profesors Māris Villerušs.
Klaiberns vairākkārt atgriezās PSRS un Krievijā, kur reiz arī vadījis XIV Čaikovska konkursa pianistu žūriju. Rindā pēc biļetēm uz vieskoncertiem pielūdzējas stāvējušas no četriem rītā, pie koncertzāles dežurējusi milicija zirgos. Pianista 70 gadu jubilejā Vladimirs Putins viņam pasniedza Draudzības ordeni. ASV viņš tika apbalvots ar Kenedija centra, Nacionālo mākslas un Prezidenta brīvības medaļu. 1978. gadā pianists pameta skatuvi un pilnībā nodevās jauno mūziķu atbalstīšanai: nodibināja stipendijas slavenajā Džuljarda skolā, kurā savulaik skolojies pats, Sinsinati konservatorijā, Teksasas Kristīgajā universitātē, Luiziānas Universitātē, arī Lista akadēmijā Budapeštā, Maskavas un Pēterburgas konservatorijā. Uz skatuves viņš atgriezās tikai 1987. gadā, sākot ar uzstāšanos Vašingtonas Baltajā namā Mihailam Gorbačovam rīkotajās svinīgajās vakariņās. Klaiberns nomira savās mājās Fortvērtā Teksasā no kaulu vēža, ko atklāja pagājušā gada augustā.