Normunds Naumanis ***
Sameklējis sevī "iekšējo bērnu", nopriecājos, ka NT tapusi tempa ziņā raita izrāde – postmoderna rotaļa par brāļu Grimmu pasakas tēmām, kuras vizuālajā kodā gana asprātīgi aizguvumi – leģendāro izrāžu Equus un War Horse dzelzs masku karkasi, tuklie dzīvnieki "pa tiešo" iesprukuši no Nika Pārka plastilīna multenēm (scenogrāfija un kostīmi Dzudzilo tandēma ziņā), arī ideja par Sarkangalvīti kā rudmati nav jauna... Protams, ir muļķīgi šādā po/mo diskursā meklēt slavenā strukturālisma celmlauža Vladimira Propa Pasakas morfoloģijā definētās elementārās stāsta struktūras/jēgas/ morāles sastāvdaļas, jo dramatizējuma autorei Rasai Bugavičutei tās acīmredzami nav bijušas saistošas. Bet žēl gan. Jo kā naratīva struktūra, kā lugas teksts Sarkangalvīte un vilks vispār cieš no paviršības – stāsts sašķīst stilistiski neviendabīgās detaļās, kurām katrai sava mērķauditorija, tāpat nav skaidrs, kādēļ dziesmiņas piešķirtas tikai diviem pasakas varoņiem vai kādēļ dzīvniekiem, piemēram, nav astes. Brīžiem uz skatuves notiekošais kļūst aloģisks un bezjēdzīgs (Mātes un Mednieka līnija, Vecmāmiņas uzvedība Vilka klātbūtnē liek šaubīties par viņas garīgo veselību). Mans "iekšējais bērns" palika apmulsis. Kaut ceļojums pa Vilka zarnu traktu ar šausmu filmu trokšņiem bija daudzsološs.
Henrieta Verhoustinska ****
Sarkangalvītes, no vienas puses, pasūtīto pīrādziņu daudzuma nomocītā, no otras puses – joprojām izskatīgā Daigas Gaismiņas mamma, kurai nav laika atbildēt uz bērna jautājumiem, kurai viss zūd, kuras darba telpā maģiski lido priekšmeti un kuras sirds priecīgi iepukstas, parādoties aplidotājam ar aveņu vīna pudeli, – bez šaubām, ir ļoti atpazīstams tēls daudziem skatītājiem. Un Marijas Linartes drošā, ziņkārīgā un visnotaļ racionālā Sarkangalvīte ar tikai šai aktrisei raksturīgo intonāciju (citā sastāvā – Inga Misāne) ir ļoti pievilcīga varone. Bet Gundara Grasberga Vilks – biedējošs un traumēts vienlaikus. Sarkangalvītes interpretācijās arī mūsdienās lielākoties dominē sarkanā tradicionālā micīte vai sarkans apmetnis ar kapuci. Tāpēc NT lokalizācija ar rudo meiteni Crocs gumijniekos atklāj teātri kā fantāzijas mājvietu, kur, Seņkova/Dzudziloprāt, vieta gan šausmām, gan maigumam, gan drosmei, gan milzu vilkvēdera mājai ar sarkanu sirdi vidū. Dramaturģes Rasas Bugavičutes ieviestais Meža parlaments gan palaikam klūp ne tikai savos likumos, bet arī darbības raitumā. Veids, kā Mednieks izglābj Sarkangalvīti un Vecmāmiņu no Vilka vēdera, arī paliek mīkla – droši vien tādēļ, lai neviens nebūtu jānogalina, kā to atļāvās Valters Sīlis šīs pasakas inscenējumā Leļļu teātrī.