Ābolu ķocis. Mūzikla Cukurs. Herberts Cukurs potenciālu noslāpē banālie kodi un hroniskās kaites

HERBERTA CUKURA MONOLOGS Kociņš auga debesīs, Cilvēks kokam līdzīgs bij', Braši kupliem zariņiem Auga, augšā raugoties. Ak tu kociņ', bāleliņ', Tavu labu tikumiņ', Vai tu būtu šādi audzis, Ja sav' mūžu zinājis? Kociņam bij' laba dzīve Pie manas māmuliņas, Kokam cepu rudzu maizi, Kociņš gāja pauniņos. Reiz kociņam piedzimuši Slikti zari saindēti. Sliktus zarus neapcirtu, Koku gāzu mežiņā. Melnā čūska miltus mala, Koku malot miltiņos, Koka zaram smadzenītes Uz zemīti smērējot. Ak man kociņ', bāleliņi, Kur tav spožu kuplumiņ! Tavu sprogain' melnu matu Dedzinošu skaistumiņ'! Tautu dēlis, bāleliņis Nāca mani rūgti lūgt, Lūdza kokam ilgu mūžu, Dzīvībiņu dāvināt. Es par bēdu nebēdāju, Liku bēdu zem akmeņ', Koka skaistus zelta zarus Liku tīšām zem spilveņ'. Čuči, guli, man' kociņi, Uz zemītes rociņām, Tūkstoš' kaulu dziļā bedrē Būs tev salda atdusa. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Es par kociņ' neraudāju, Viņam tagad laba dzīve Pie Dieviņa debesīs. Aizved mani, laiviņ' mīļā, Pie Dieva padusē, Tur raudzīšos savu koku, Brīnumaini spīdēdam'. Dievs man teisa: "Iekšā netiks'! Kas par koku nebēdāj', Dvēselīti pazaudēja, Māmuliņu kaunēdams. Paklau mani, Dieviņš mīļais, Vai tad prāva taisna ir? Kam noskrēju zelta zarus, Kan atņēmu dzīvībiņu? Melna čūska pate nāca Koku zemē apbēdīt, Viņas asu zobentiņu Biju dikti nobījies. "Tiesa gan, ir prāva sūra, Tikai sirdī paskaties: Vai tad pienāk vecam draugam Nodevību rūgti ciest?"

HERBERTA CUKURA MONOLOGS Kociņš auga debesīs, Cilvēks kokam līdzīgs bij', Braši kupliem zariņiem Auga, augšā raugoties. Ak tu kociņ', bāleliņ', Tavu labu tikumiņ', Vai tu būtu šādi audzis, Ja sav' mūžu zinājis? Kociņam bij' laba dzīve Pie manas māmuliņas, Kokam cepu rudzu maizi, Kociņš gāja pauniņos. Reiz kociņam piedzimuši Slikti zari saindēti. Sliktus zarus neapcirtu, Koku gāzu mežiņā. Melnā čūska miltus mala, Koku malot miltiņos, Koka zaram smadzenītes Uz zemīti smērējot. Ak man kociņ', bāleliņi, Kur tav spožu kuplumiņ! Tavu sprogain' melnu matu Dedzinošu skaistumiņ'! Tautu dēlis, bāleliņis Nāca mani rūgti lūgt, Lūdza kokam ilgu mūžu, Dzīvībiņu dāvināt. Es par bēdu nebēdāju, Liku bēdu zem akmeņ', Koka skaistus zelta zarus Liku tīšām zem spilveņ'. Čuči, guli, man' kociņi, Uz zemītes rociņām, Tūkstoš' kaulu dziļā bedrē Būs tev salda atdusa. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Es par kociņ' neraudāju, Viņam tagad laba dzīve Pie Dieviņa debesīs. Aizved mani, laiviņ' mīļā, Pie Dieva padusē, Tur raudzīšos savu koku, Brīnumaini spīdēdam'. Dievs man teisa: "Iekšā netiks'! Kas par koku nebēdāj', Dvēselīti pazaudēja, Māmuliņu kaunēdams. Paklau mani, Dieviņš mīļais, Vai tad prāva taisna ir? Kam noskrēju zelta zarus, Kan atņēmu dzīvībiņu? Melna čūska pate nāca Koku zemē apbēdīt, Viņas asu zobentiņu Biju dikti nobījies. "Tiesa gan, ir prāva sūra, Tikai sirdī paskaties: Vai tad pienāk vecam draugam Nodevību rūgti ciest?"

Mazvērsīte, tāpat kā Solvita ir mūsu platuma grādos sevišķs gadījiens. Lai pasteidzas realizēties, kad Latvijā rehabilitēta tiks KULTŪRA, tādām dāmām būs hana. Aug jauna, lieliska maiņa, mūsu jaunieši ir brīnišķīgi, tā ir CERĪBA, ne tukša skaņa. Privātas Dzīves tehnikai tuvojas noriets, paliks kāda saujiņa cienītāju, žurnālīšiem būs kaput!

Kārtējais lētu kultūru alkstošo slaucamais mēsls no Producenta, ne?

Mazvērsītei, kura kāro kļūt po-pu-lāra, lien šovos , rajksta par Zābera podu, par Īgenbergas aizkulisēm, apmierina tas, ko dabūja šī, zema gaume. 4 zvaigznītes, vai pašas galvā, vai?

Varbūt tas vairs nav svarīgi, bet citu teikto, nākas papildināt ar piebildi par tērpa aplamību, jo SS virsnieki netērpās Vermahta formas tērpos.