Monoizrādes arvien papildina teātru repertuāru. Lai vai par ko būtu izrāde, aktieris nonāk viens pret vienu ar publiku. Un, gribot to vai ne, mēs skatāmies aiz viņa tēla un arī paštēla, izpildītājā ieraugot cilvēku. Veiksmīgākajos gadījumos pāri skatuves rampai var nodibināt vaļsirdīgai sarunai līdzīgu kontaktu.
Jaunais Rīgas teātris pēc telpu kapitālā remonta iegūto Mazo zāli atvēl mākslinieku individuālākām un patstāvīgākām radošajām izpausmēm, tajā skaitā monoizrādēm. Pagājušajā sezonā režisores Lindas Zaharovas un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa minimālistiski elegantā ietērpā Gerds Lapoška apzinīgi izdzīvoja Stefana Cveiga psiholoģisko trilleri Šaha novele. Šajā austriešu rakstnieka darbā cilvēka saspringtā dzīvesziņa iet kopsolī ar šaha spēles stratēģiju, kas uz personīgi pieredzētā nacistu terora fona iegūst eksistenciālu intonāciju.
Aktieris, apcerot šaha gājienus, noteikti gribēja runāt par dzīvi. Līdzīgu uzdevumu sev izvirzījis arī Gerda Lapoškas kursabiedrs Dāvids Pētersons. Šo sezonu Jaunais Rīgas teātris atklājis ar viņa paša pierakstīto un izpildīto materiālu Ledus garša, kas veidots no atmiņām un intervijām ar hokeja lietpratējiem. Tajā caur hokeja kaislību prizmu nolasāma vēlēšanās pateikt kaut ko būtisku par citu spēli, respektīvi, dzīvi. Pieredzējušā kolēģa Viļa Daudziņa pārziņā bijusi režija un telpas iekārtojums.
Pieci skatpunkti
Izrādi aktieris sāk savā vārdā ar dažām, domājams, patiesām privātās dzīves detaļām no delverīgā skolas laika. Viņa nolūks ir atbruņot auditoriju un pārvērst to savas komandas atbalstītājā, nevis aizdomīgā vērotājā. Uzzinām, ka Dāvids Pētersons ir hokeja entuziasts, ir spēlējis pats un interesējas par to, kā spēlē citi. Turpinājumā viņš ar viegli teatrālu distanci pārmiesojas savos sarunu partneros, viņu vārdā tāpat frontāli vēršoties pie sanākušajiem kā vēlīgiem klausītājiem.
Varoņu vidū ir kāds aktiera draugs, kuram hokejs ir nodarbošanās un kurš uz savas ādas ir izjutis sporta un privātās dzīves sarežģīto menedžmentu, profesionālu ilūziju kapitulāciju īstenības priekšā. Ir skandalozs sporta žurnālists, kura prototips gan nojaušams pēc viņa biogrāfijas faktiem, nevis aktiera sniegtā raksturojuma. Hokejistam Viktoram Hatuļevam veltītās grāmatas autors nevairās publiski paust argumentēti nievājošu attieksmi pret profesionālo sportu kā tādu. Turpinājumā sporta draugu kluba biedrs apliecina, ka skatīšanās, kā citi sporto, ir kļuvusi par neatņemamu viņa ikdienas sastāvdaļu un faktiski – par tās virzītāju. Nobeigumā pieredzējis hokeja treneris un vēsturnieks savam vecumam piedienīgā didaktikā atzīst, ka hokejs ir dzīves jēga.
Šie pieci dokumentālos avotos balstītie skatpunkti, šķiet, pasaka visu, ko mums vajadzētu zināt par šo sporta veidu un, iespējams, par sportu kā sociālu fenomenu vispār. Pa vidu ir arī gana daudz informatīvā materiāla par sporta mašinēriju, kas atvērs veselu pasauli svētdienas līdzjutējiem un varbūt mazliet garlaikos citus.
Ja uz teātri neejat bieži, izrāde jums patiks. Tas būs saturīgi pavadīts vakars, būs, par ko pasmieties, par ko aizdomāties, varbūt pat pārskries skudriņas pār ādu, svešus panākumus iztēlojoties kā savas fiziskās piepūles un meistarības rezultātu. Izrādē viss ir saprotams, tās kompozīcija ir tik regulāra kā vārtu četrstūris un bez jebkādām ambīcijām, kas kaitinātu, raisītu neizpratni vai šaubas par to, vai uz skatuves redzamais tiešām ir tas pats, kas ar to ir domāts. Ainas kā pēc pulksteņa seko cita citai, divi skatuves strādnieki nomaina rekvizītus, kas bez liekiem jautājumiem iezīmē darbības vidi – sportistu ģērbtuvi, salonu, lidostas uzgaidāmo telpu, hokeja arēnas stūri ar daļu no līdzjutēju tribīnes. Pa to laiku, kamēr gaidām aktieri parādāmies atkal jaunā tēlā un tā personībai tikko pieskaņotā apģērbā, skatuves laiku aizpilda sporta arēnām raksturīgas gaismas un mūzikas celiņš, kas neļauj novadēties izrādes atmosfērai.
Instinktu atmošanās
Ledus garšā izskan arī diezgan daudz morāles – kā tekstā, tā Dāvida Pētersona dziļdomīgajā intonācijā. Mazliet pat pārsteidz, ka aktieris no tās nevairās un režisors to nav novērsis. Tiešā tekstā piesaucot vērtības, kā cīņasspars, pienākums, drosme, aizrautība, ir risks kļūt plakātiskam, taču šoreiz radošajai komandai to nevarētu pārmest, jo tā nerunā saviem, bet gan uzklausīto cilvēku vārdiem. Tāpēc izrāde ir jauka. Šeit arī varētu likt punktu.
Vai hokejs var būt jauks? Kā aktierim stāsta viens no varoņiem, sports atmodina instinktus. Starp tiem nav – "būt jaukam". Sports ir nikns, jo tam nav laika jūtināties. Ir jāsit, kad redzi ripu un tai tuvojošos pretinieku. Sports ir agresīvs, uz mērķi, proti, uzvaru, nevis piedalīšanos vērsts. Kāds vienmēr zaudē, bet vai ar šādu domu kāds profesionālis iet laukumā?! Līdzīgi jau minētie rotējošo prožektoru sarkanās un zilās gaismas kūļi šaudās pa spēles telpu, rokmūzikas hitu pacilājošajā rīboņā meklējot savu medījumu.
Ledus garša nav saldējuma garša. Izrādes programmā intervētais Sandis Ozoliņš raksturo hokeja smaržu – sastāvējušies sviedri, āda, sintētika, dzelzs. Šķiet paradoksāli, ka ledum, kas ir hokejista skrejceļš tiešā un pārnestā nozīmē, viņaprāt, smaržas nav vispār. Apzinoties, ka hokejs ir aktiera sirdslieta, un nenoliedzot viņa centību ar to ieinteresēt arī citus, jāsecina, ka izrādei, kas notiek uz mākslīgā seguma, pietrūkst rakstura – smaržas un garšas.
Kaut arī brīžam Dāvids Pētersons asprātīgi ironizē, salīdzinot sportu ar teātri un "lietderīgām" profesijām, un mēģina pateikt, ka visam, kas darīts no sirds, ir jēga, tā arī nekļūst skaidra iestudējuma autoru attieksme pret pašu atlasītajām pretrunīgajām pārliecībām. Viņi neuzņemas atbildību tās analizēt un vērtēt. Interesantākā, protams, ir žurnālista versija, jo ar zinātāja noteiktību viņš kategoriski apgalvo, ka sports ir pieaugušo rotaļa, kas rada deformētu priekšstatu par apkārtējo pasauli. Kaut arī šie vārdi kliedzoši diskreditē pārējo varoņu sacīto, izrādes veidotāji izliekas nemanām to rosinošā vēstījuma potenciālu.
Un tad ir jādomā, ka arī hokeja fana atziņa par 2023. gada pasaules čempionātā izcīnīto bronzas medaļu kā tautas atmodu, iespējams, nemaz nav domāta pašironiski… Ir acīmredzami, ka sports spēj apvienot masas un sekmēt nācijas pašapziņu, formēt tās identitāti. Bet ar redzētām sporta spēlēm ir tāpat kā ar izrādēm – tās pāriet. Kaut tām būtu pa spēkam mūs motivēt ne tik daudz skatīties nākamās, cik rīkoties pašiem.
Ledus garša
JRT Mazajā zālē 21.X–27.XI
Biļetes pārdotas