Apvienības Hospitāļu iela atgriešanos uz skatuves gaidīja daudzi. Tās dziesmu autors, līdervokālists un ģitārists Edgars Šubrovskis pa šiem gadiem turpinājis pulcēt savus fanus citu pēc viņa iniciatīvas izveidotu grupu koncertos. Ansamblis Manta un Gaujarts arī tagad pieklusuši, bet joprojām ir grupa JUUK un – pēdējos gados – arī Edgara Šubrovska atklātā klavierdziesminieka Alda Kolosova pavadošais sastāvs. Edgars strādā līdzīgi kā Ingus Baušķenieks, kurš arī laiku pa laikam atrod pērles, ko izcelt saulītē paralēli Dzelteno pastnieku aktivitātēm, solodarbībai un darbam savā studijā ar citiem māksliniekiem, to vidū teju visām Edgara Šubrovska grupām. Arī Hospitāļu ielas albums Pilnmēness (2004), ar ko grupa no pagrīdes negaidīti ieguva lielu popularitāti, ierakstīts Ingus Baušķenieka studijā.
Lai nejauc gaisu
Sajutusi, ka Latvijas tā sauktajā underground vidē top lieliska mūzika, ko piedāvāt plašākam klausītāju lokam, ierakstu kompānija Mikrofona ieraksti izveidoja atzaru jeb papildleiblu Raibā taureņa ieraksti, kura pirmais izdevums 2004. gadā bija tieši grupas Hospitāļu iela albums Pilnmēness. Nonākšana lielas ierakstu kompānijas paspārnē savulaik daudz ko nozīmēja, lai paplašinātu auditoriju, un Edgars Šubrovskis ar savu grupu pat ieguva divas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas – gan par labāko popmūzikas albumu, gan par dziesmu. Edgars pats šo albumu tagad uzskata par pārāk naivi skanošu, bet tieši tas, iespējams, cilvēkus apbūra. Ledus bija sakustējies, viešot cerības, ka Latvijas iestagnējusī un visai bezpersoniskā popmūzika sāk piedzīvot milzīgas kvalitatīvas pārmaiņas. Tomēr mūzikas industrija to negribēja pieļaut un iedibināja alternatīvās un indī mūzikas kategoriju, kurā nogrūst visus tos dīvainīšus, lai nejauc gaisu Mārtiņam Freimanim un viņa svītai. Hospitāļu iela jau bija ieguvusi stabilus Edgara Šubrovska nesamāksloto melodiju, tekstos izdziedāto stāstu, asprātības un ne ar vienu citu nesalīdzināmās vokālā izpildījuma manieres fanus. Un te nu viņi visi atkal pulcējās divos pārpildītos atgriešanās koncertos 7. un 8. novembrī Hanzas peronā.
Pauze bija vajadzīga
Cilvēku dabā ir atkal justies labi no kaut kā, kas viņiem savulaik ļoti paticis un pēc tam ilgi bijis liegts. Pat ja ir pagājis laiks, kopš tas baudīts pēdējoreiz, konkrētā mirkļa sajūtas, kaut kam atkal notiekot, nav atraujamas no atmiņām par to, ko tas ir nozīmējis agrāk. Vēl jo vairāk, ja uz skatuves grupas atgriešanās koncertā ir tas pats sastāvs, kas bijis pēdējais pirms izjukšanas. Protams, viens vienīgais Edgars Šubrovskis, viņam līdzās Dina Skreitule ar vijoli un otro balsi, Maija Ušča ar basģitāru, Toms Circenis pie bungām un Edgars Mākens, kurš spēlē Austrumvācijas Vermona ērģeles un melodiku, kā arī piedzied.
Ar svaigiem tikko piedzīvotā 7. novembra koncerta iespaidiem paklausoties pēdējo Hospitāļu ielas izdoto ierakstu HI (arī tas sākas ar dziesmu Teritorija, kuras citāts lasāms virsrakstā), kas tapis divos 2010. gada koncertos, kad grupa jau bija nolēmusi pārtraukt savu darbību, ir tāda sajūta, ka šī pusotru desmitgadi ilgusī pauze patiešām bija vajadzīga. Ne tikai tādēļ, lai ilgi gaidītais atgriešanās notikums izraisītu tik lielu ažiotāžu, ka pārgribējušies fani izpirka abu izziņoto koncertu biļetes dažu dienu laikā, kaut tās nebija lētas. Arī kolektīva koncertsniegums ir būtiski uzlabojies, kaut gan nešķita peļams pat tajos senajos laikos. Nu jau pa šiem gadiem komponista diplomu Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvušais
taustiņinstrumentālists Edgars Mākens arī atzina, ka Edgars Šubrovskis tagad dzied daudz labāk un niansētāk nekā toreiz un arī vijolniece Dina Skreitule ir krietni augusi. Viņas soliņi, spēlējot melodijas ne tikai ar vijoles lociņu, bet arī ar pirkstiem, – Dinas picikato ir neatvairāmi.
Visu paspēt nevar
Šo rindu rakstīšanas laikā klausoties jau minēto sen nedzirdēto pēdējo ierakstu, ar šodienas ausīm un klāt krietni pieaudzēto koncertpieredzi tas nudien izklausās pēc spēlēta bezmaz vai ar gariem zobiem jeb piespiedu kārtā, dalībniekiem vairs īpaši nevēloties pavadīt laiku kopā, bet punkts tomēr vēl jāpieliek, ja jau šis stāsts izstāstīts jeb beidzies. Labi vismaz, ka Hospitāļu ielai nav tik milzīgas apgūtās teritorijas kā, piemēram, grupai The Smashing Pumpkins, kas 2000. gada sākumā paziņoja, ka jūk ārā, bet vēl nospēlēja vairāk nekā simt koncertu grandiozā atvadu turnejā. Manis pieredzētajā koncertā Helsinkos nekas neliecināja, ka šai grupai tā kā būtu laiks doties pa skuju taku, bet piecu gadu pauzi mūziķi pēc tam ieturēja gan. Un, kad atgriezās, šķita vēl vairāk izsmēlušies nekā pirms tam.
Hospitāļu ielas gadījums ir pavisam citāds. Jaunu dziesmu nav, un arī nevajag, jo vecās nepārspēt, un cilvēki, kuri to pavadībā pieauguši, gavilē, ka viņu acu priekšā atkal top tā pati mūzika, kas savulaik iemīļota, un šo rindu autors nav izņēmums, visas tās sajūtas pat spējot reducēt ar vienu teikumu – ir mūzika, kuras dēļ ir dzīvot vērts, un šī noteikti ir tāda. Tas nekas, ka daudzas iemīļotas dziesmas izpalika, jo visu paspēt nevar.
Nākamie Hospitāļu ielas koncerti no tiks 6. februārī Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā Rīgā, 27. februārī kultūras namā Wiktorija Liepājā, 21. martā mākslas telpā Mala Cēsīs un 10. aprīlī Zabadakā Kuldīgā, un tajos sastāvam pievienošoties arī kādreizējās vokālistes. Nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, un arī šī atgriešanās nesola iekļaušanos katras otrās Latvijas pilsētas svētku programmā, jo mums ir gana daudz profesionāļu, kuri tur iederas daudz labāk